Cilvēce, pat tās attīstības sākumpunktā, jau ir cietusi neveiksmi. Kopš kura laika ir nemanāmi jācīnās par "piederību" kādai noteiktai cilvēku grupai. Protams, citiem tas var likties pašsaprotami, un viss šis process realizējas instinktīvi, bet es sapratu, ka katru reizi kā atrodos vienalga kādu cilvēku lokā, es vnm aizdomājos par to, ko saku, un ja dažreiz pasprūk kaut kas lieks un nepārdomāts, tas viss beidzas ar mani, atvainojoties vairākas reizes. Nejūtos slikti, vnk nogurusi no cilvēkiem.

Gribētu atrast kādu dvēseļbiedru, kas saprastu ko saku, jo bieži vien atduros pret tādiem cilvēkiem, kas pasauli uztver "vienkārši". Pat grūti to nodefinēt. Bet ne tā kā es to saprotu.

Skaistas lietas (ar lietām es domāju, gan materiālas, gan nemateriālas substances) dara cilvēkus laimīgus.