Zieds bija tik skaists...
Viņa aiznesa to mājās un ielika skaistākajā vāzē kāda viņai bija..
Zieds stāvēja... viņa stundām tajā vērās un apbrīnoja tā skaistumu... zieds skaisti stāvēja, un priecēja viņas acis..
Viņa attapās tikai tad kad zieds jau bija novītis..
Žēl.... žēl ka to redzēju tikai es... žēl ka ir jau par vēlu..
Bet tā jau notiek dzīvē ar visām lietām... mēs attopamies tikai tad kad viss jau ir par vēlu... bet varbūt tomēr nē?