Viss ir skaists, ja mēs vēlamies to tādu ieraudzīt. Ja vēlamies saprast, just, un ļaut sev mīlēt. Mīlēt cilvēkus, sevi, pasauli, un… iemīlēties. Mēs neesam no koka, un nav vajadzības izlikties par nejūtīgām bezjūtīgām būtnēm.. Mums visiem ir vajadzīgs mīļums. Mums visiem ir vajadzīga mīlestība. Mums visiem ir vajadzīgs kāds, kas Tev pateiktu, ka tu esi pats jaukākais, mīļākais, skaistākais cilvēciņš uz pasaules. Un alkas pēc ideāla mūs pazudina. Mēs jau patiesībā katrs esam ideāli…. Vismaz otram. Un nav jātiecas pēc kaut kādiem parametriem, un vispār…
Ko gan mēs šodien uzskatam par skaistu?
Cilvēku kas ir mīlestības pilns, cilvēku, kurš ir laimīgs, cilvēku, kas ir laimes piepildīts,.. Arī skumju eņģeļi ir skaisti… tikai viņi vēl nav atraduši to ko meklē… viņi vēlas to atrast ,bet sev neļauj. Viņi uzbūvē sienas. Pašiem negribot viņi noslēdz sevi no apkārtējiem. Viņi aizver visas durvis.. Bet tik un tā… mēs visi tiecamies pēc mīlestības.. abpusējas, piepildītas mīlestības… kad Tev pat ēst negribas, jo pietiek tikai ar domām.
Ko mēs esam gatavi upurēt dēļ mīlestības? Var teikt, ka sevi… savas asinis, sāpes, ciešanas, un dzīvi…
Bet es tomēr vēlos dzīvot savā pasaulē, kurā ir nomainījies gadalaiks, un es jūtos laimīga… kaut arī šī otra mīlestība man pašlaik nav.. un varbūt tā arī ir labāk… Vienkārši man ir jāpielāgojas gadalaikam kas valda manī un tad es būšu gatava arī kam ilgākam par pāris nedēļām vai vienu nakti. Es varēšu piešķirt debesīm krāsu, saulei spožumu, un puķēm smaržu, un man nemaz vairs nevajadzēs uztraukties par visu pārējo… es vienkārši dzīvošu savā gadalaikā un priecāšos par visu kas notiek. Un man būs pilnīgi vienalga ko domās citi… es vienkārši būšu laimīga tur kur es būšu, un ar to kāda būšu.. Un pat tad kad tas viss beigsies es sapņošu par zaļām pļavām, krītošām lapām, lietu, vēju, taviem glāstiem un mīlestību…