Depresija
dažas dienas atpakaļ kāda meitene man palūdza viņu psiholoģiski noraksturot... viņa teica, ka vēlētos man iedot apskatīties savus zīmējumus un nolasīja vienu savu dzejoli... dzejolis saucās nodevība... viņa runāja par to, kā ir, kad nodod tuvs cilvēks... kā ir, kad tu uzzini, ka tev ir nepārtraukti melots... es klausījos un skatījos griestos un klusi smīnēju par to, cik aprobežotas ir dažas sievietes... bet tad es pat nespēju iedomāties, ka pēc trīs dienām es pats jutīšos tieši tāpat.. es nespēju iedomāties, ka pēc dažām dienām es uzzināšu, ka pats esmu nodots... ka man ir melojuši daudzus mēnešus... es pēc dabas esmu vērīgs un arī labs skolnieks... cilvēks, kurš sagādāja man šīs sāpes man savā laikā iemācīja neuzticēties nevienam... es arī neuzticējos... es biju pārliecināts par to, ko es zināju, bet kamēr man nebija pierādījumu, es klusēju... bet vakar... es nepieņemu pārsteidzīgus lēmumus, bet mani savā laikā labi nervi, tagad ir kļuvuši par želeju, pietiek mazākā saviļņojuma, lai man sāktos mainītās apziņas stāvokļi un šizoīda izpausmes... arī tagad - sēžu, riju trankvilizatorus un plēšu sev ārā matus... nekad nebiju domājis, ka es tik patīkami sev plēst matus... tajā ir kaut kāda dziļa filosofija... "matu plēšanas filosofija..."... jā mana dārgā lieliski zina principu, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums... viņa man liek domāt, ka es viņu vakar apvainoju visu priekšā nevainīgi flirtēdams ar draudzenēm, bet pati viņa neko sliktu nekad nav darījusi... svētā grēciniece... kā teica ēzelītis I-Ā - eta byla šutka - ha-ha....