lai gan man nekad nedrīkstētu uzlikt pašnāvnieka zīmogu, tomēr pēc 16 stundu Oystena Sevaga un Lakki Pateja klausīšanās tiešām pieejot pie loga rodas vīzija, kā es tur apakšā guļu nedabiskā pozā ar salauztiem kauliem un šis skats tik ļoti iederas pie šīs mūzikas, ka tā vien gribas aiznest šo domu sev līdzi... jo tā ir skaista... bet skaistu to dara mūzika.... kas liek domāt par mūžību...