"there are a lot of reasons to live, there are a lot reasons to die..."
Vakar ap pusseptiņiem no rīta beidzu skatīties Nightwish koncertu "From Wishes To Eternity" un platīna diska saņemšanu... Sākumā es domāju, ka būs pilnīgs absurds. Lai arī tas skaitās metāls, tomēr tā nav klasiskā metāla kultūra, bet tie cilvēki, kas bija atnākuši uz šo koncertu to laikam gan nezināja... sākumā... noskanēja daži smagi metāla akordi un visa zāle sāka aurot un laikam nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka kādi 70% no zālē esošajiem pacēla rokas ar sātanisma simbolu, kas ir tik pierasts metāla kultūrā, ka tā izcelsmi maz kas zina... nezinu, kā šī pirkstu kombinācija saucas latviski, bet krievi to sauc par "пальцы вейером"... un tad viņa sāka dziedāt... es bērnībā klausījos opermūziku, bet kļūstot vecākam, es to pamazām aizmirsu un sāku uzskatīt par viduvēju laika pavadīšanas iespēju... bet šī balss... es varu derēt, ka soliste kādreiz ir bijusi operdziedātāja... sākumā bija samērā smagas dziesmas, kuru smagumu pilnībā absorbēja solistes balss... un vēlāk... vēlāk solistes acīs parādījās asaras un no tā, ko viņa sāka dziedāt, bez maz vai klausoties asaras sāka birt... reti mūzika tā aizkustina... bija man viens no mīļākajiem gabaliem, kur The Cranberries dzied kopā ar Pavarotti Ave Maria... aizkustinošs gabals... bet šeit... zāle sākumā izskatījās apjukusi... izdzisa gaismas un uz skatuves palika tikai viens zils prožektors... un viena pēc otras zālē sāka parādīties uguntiņas, kāds iedomājās iedegt šķiltavas... visa zāle piepildījās ar maziem spīdošiem punktiņiem... kopumā šovs bija skaists... īpaši kad dziedāja "skaistule un briesmonis"... sanāca kā mazs teatrāls uzvedums... ja līdz šim man patika šī grupa, tad tagad es to vienkārši dievinu...

P.S. gribētos aiziet uz kādu metāla pasākumu... tas kas bija Brasā, jautrs izdevās, kaut arī mūziku tik smagu es parasti neklausos....