eksistenciāls pohujisms...
tādās dienās kā šī (un pie tādas mūzikas kā šī) es jūtos visu pamests, nodots un atstāts novārtā... un liekas, ka nekas vairāk nespēs glābt... bet ja arī spētu, tad jautājums: "a man tas ir vajadīgs?"... un vispār tās zāles ko man izrakstīja pret sirsniņu, izrādās, dod blakusefektu, kas līdzinās ļoti smagai abstinencei, bet tajā pašā laikā, arī mērenam alkohola reibumam... un vēl viņai ir miegazāļu efekts un nomierinošs arī... so, sēžu tagad tāds apnarkojies miegains un pilnīgi pohijustisks zombijs un domāju par eksistenciāliem jautājumiem... piemēram, kāpēc pazūd cilvēki, kurus mīlam...

"If the people we love are stolen from us, the way to have them live on is to never stop loving them. Buildings burn. People die. But real love lives forever." Sarah, "The Crow"