šodien, pa ceļam no Daugavpils iebraucu laukos, kuri pavasarī tika nodedzināti... uzbraucot kalnā, no kura tālumā kādreiz varēja redzēt visas trīs ēkas, izņemot pirti, kas atradās zem kalna pie dīķa un arī ir nodegusi...es nobraucu ceļa malā un brīdi vienkārši sēdēju un skatījos uz milzīgo pieneņu lauku tur, kur bija jābūt mājai un visam pārējam... kad aizbraucu uz turieni, izkāpu no mašīnas un apstaigāju metāllūžņu kaudzes, aizgāju līdz dīķim... pirts vietā atradu tikai saplēstu māla krūzi pelnos un cauruli, kas kalpoja par dūmvadu, čuguna krāsniņa bija izņemta un aiznesta... vai noslīcināta dīķī... vietā, kur bija ideja taisīt pagrabu un bija izrakta metrus trīs dziļa bedre, bija samesti betona bluķi, skapis un vēl čupa visādu krāmu... es tos dzelzsbetona bluķus pat pakustināt nevarēju... laikam vējš iepūta... :P
bet bija lieta, kas mani paglāba no depresijas... vietās, kur es daudzas vasaras biju dzīvojis, tagad no metāllūžņu kaudzēm auga zālīte... skaisti, kad daba ieņem civilizācijas vietu... reti ir gadījies redzēt kaut ko optimistiskāku un gaišāku par skatu, kā daba pārņem civilizācijas paliekas...