morbīdās tieksmes bērna vecumā....
Bērnībā vecāki baidījās, ka viņiem aug briesmonis... mani dzina deviņos gulēt un es turpināju lasīt sveču gaismā, no kā man acis kļuva ļoti jūtīgas pret gaismu, valkāja pie psihiatriem, jo man patika sēdēt vienam pašam tumšā istabā... a pie šiem jaukajiem ārstiem es visu zīmēju un krāsoju tikai ar melnajiem krāsu zīmuļiem... arī psihiatri bija šokā un Jungiānisti laikam teiktu, ka man šajā pasaulē atlicis gads, maksimums - divi... šie ārsti bija gudrāki (kā nekā - padomju ārsti!) - viņi vienkārši lika paslēpt visus melnos zīmuļus un krītiņus, no telpas interjera maksimāli izņemt melno krāsu, neģērbt melnās drēbēs, etc... tas tāpēc, ka, redziet, ar melno krāsu izpaužas morbīdās tieksmes... tik jauns bērns un jau taisās uz nāves pusi... vai arī vēlas nogalināt kādu citu... bet arī tas ātri pierādījās praksē... es draudzenei samērā stipri iekodu kaklā rotaļas laikā.... tas bija laikā, kad ja arī man kaut ko skaidrotu par vampīriem, uz mani tas neatstātu absolūti nekādu iespaidu, es vienkārši nesaprastu... un tā, manā mājā visās istabās dega gaisma, deviņos mani dzina gulēt, stāstīja, ka tumsā dzīvo briesmoņi (šīs bailes man saglabājās samērā ilgi, jo kā man teica, man tas bijis iestāstīts jau divu gadu vecumā, kad tikko konstatēta tendence uz tumšām telpām), ģērba skaistās dzeltenās un rozā drēbītēs un atņēma visas grāmatas, kuras paredzētas vecākiem par 8 - 10 gadiem... bet nekas, es atradu, kur tās stāv... kad paaugos, pārvācos dzīvot uz bibliotēku... beidzās ar to, ka konstatēju, ka nekas interesants tur vairs nav palicis, bet tas jau bija daudz vēlāk...

un kas no manis izauga pie šādas attieksmes? pa dienu es guļu (kad nav jāmācās), pa nakti vai nu vizinos mašīnā pa pilsētu, vai arī sēžu netā.... līdz nesenam laikam staigāju tikai melnās drēbēs, tad sāku staigāt arī baltās... psihiatrus ienīstu pēc definīcijas un kad divus gadus atpakaļ biju pie viena tāda, domāju, ka nomiršu - visu laiku bija sajūta, ka viņa nospiedīs podziņu, ienāks divi sanitāri baltā un uzģērbs man kreklu ar samērā garām piedurknēm... da i no tā laika pieradu pie trankvilizatoriem un bez tiem no smagākiem stresiem nevaru tikt vaļā...