Jā es ar reizēm mēdzu bez kustēšanās stundām sēdēt un blenzt vienā vietā - televizora ekrānā :)
Bet kādreiz, kad visu uztveru asāk, depresijās vilkos uz mežu un sēdēju tur bezama līdz vēlai naktij, ja pat ne rītam, tā kā tāds mežavecis. Jo mežs bija vienīgā vieta, kur varēju normāli justies, bezmaz kā mājās.