dēmoni un pārgājieni
manā datorā ir iemiesojušies dēmoni... un šajā gadījumā eksorcists no manis nekāds un pat jerrym nebūtu pa spēkam izdzīt šos dēmonus... zvanīju dažiem datoru eksorcistiem un visi atteicās piedalīties šāda dēmona izdzīšanā... izdevās vienu pielauzt par naudiņām, bet arī viņš atteicās ņemties un lūdza aizvest rītdien uz savu firmu... tā arī būšu darīt...

ciest nevaru atrasties vienā telpā ar dēmonu apsēstu līķi... tāpēc vakar aiztinos uz Sakstagalu... maršruts bija pat ļoti skaists... vienā brīdī es nolemju, ka man vajag kaut kur aizbraukt... sūtu sms Annai - tiekamies stacijā un braucam uz Sakstagalu... viņa ir tikpat slima, kā es, tāpēc tas viņai nešķiet dīvaini vai kā citādi bezjēdzīgi... Sakstagalā izkāpjam no vilciena un nolemjam iet, kur acis rāda... nonākam lielā sabrukušā koka mājā... Anna stāv durvīs, es esmu iekšā, pagriežoties bez maz vai sajūsmā iespiedzos... virs viņas galvas ar asinskrāsas sarkano krāsu kaut kādā gotu tīnīšu fontā lieliem burtiem uzraksts "Demon"... ņemot vērā, ka braucu uz Sakstagalu bēgot no dēmoniem - patika.... māja tiek izložņāta un tālāk dodamies apraudzīt vietējos iedzīvotājus... kad tas kļūst garlaicīgi, ejam pirkt šampanieti... uz Viļāniem... mazliet vairāk par 20 km... pa ceļam nonācām pasaku mežā, starp vecām fermām un pamestām graudu kaltēm, ko savulaik meklēja waits... nonācām Kantiniekos, vēl velnszinkur... kaut kur nomaldījāmies... saule laidās uz rietu un kādā mājā painteresējos, kur ir tuvākā apdzīvotā vieta... cilvēki ļoti smējās un skatījās ta uz Annu, ta uz mani (es, protams, biju ģērbies visai pieklājīgi un tāpat arī Anna un diezvai mēs izskatījāmies pēc vietējiem)... atbildēja, ka tuvākā pilsēta ir Viļāni... un interesējās, kā mēs šeit nokļuvām... atbildēju, ka ejam no Sakstagala uz Viļāniem... par šampanieti, protams, noklusēju... cilvēki smējās vēl atklātāk un teica, ka var iet uz jebkuru pusi, bet labāk uz to, no kurienes nācām... izteicu minējumu, ka ir palikuši kādi divi kilometri un cilvēki atkal smējās... izrādījās, ka palikuši tikai 15 kilometri... un saule laidās uz rietu un šampanieti Viļānu uzpildes stacijā var dabūt tikai līdz 22:00... mums bija 2 stundas, lai nostaigātu 15 kilometrus... pasaule bruka kopā... palika vienīgā cerība, ka viņi jokoja... devāmies atpakaļ un pie gradu kaltēm sastaptajai sievietei jautājām, kā nokļūt viļānos... viņa smējās.... bet tomēr pastāstīja, ka 4 km līdz krustojumam uz šoseju un tad 9 km līdz Viļāniem... veicot nesarežģītu matemātisko operāciju, konstatējām, ka ir ok... palikuši 13 kilometri... optimisms sāka atgriezties... devāmies uz Viļāniem ar sapni par šampanieti... gājām ilgi... saule norietēja, uzlēca mēness... kļuva tumšs.... bijām nogājuši jau daudz vairāk par 4 km, kad konstatēju, ka esam apmaldījušies, jo jau sen bija jābūt šosejai... bet varbūt vienkārši biju pārāk noguris un tāpēc likās, ka esam nogājuši mazāk, kā šķiet... ik pa laikam kaut kur tālumā bija dzirdama šoseja... un likās aiz nākamā līkuma jau iziesim uz šosejas... pa laikam parādījās mašīnu gabarītugunis uz tālās šosejas un šķita, ka šoseja tuvojas... un pa šoseju tikai 9 kilometri un būsim galā... redzējām vilcienu un tad es sapratu, ka mēs ejam uz Rēzeknes pusi... vēl pēc pusstundas mums aizmugurē parādījās bariņš jauniešu... par kuriem gan mēs zinājām tikai pēc balsīm, jo redzēt, protams, neko nevarēja... mazliet pirms desmitiem, sākām apzvanīt radus un draugus, lai Rēzeknē nopērk šampanieti... viens labs cilvēks atsaucās... un pat diezgan mierīgi reaģēja uz Annas komentāru "es tagad kaut kur pie Viļāniem, pēc dažām stundām ieiešu pēc šampanieša"...

laikam nav jāstāsta, ka ne uz kādas šosejas mēs, protams, tā arī neizgājām, vienā brīdī vienkārši bija apdzīvota vieta, kad pienācu pietiekoši tuvu zīmei, lai varētu tumsā izlasīt nosaukumu, izrādījās, ka esam Viļānos... uz 20 minūtēm nokavājām šampanieti... bet drīz bija jābūt Rīgas autobusam uz Rēzekni... autobuss tika sagaidīts un Rēzeknē mūs jau gaidīja šampanietis...

un jā, tādas krāsas pilsētā nevar redzēt... tikai dabā... sarunājām, ka nākamreiz brauksim uz Sakstagalu es ar fotoaparātu, Anna ar molbertu...