Sākas filozofiskās sarunas... :)
Bet nesaprotu, kāpēc man ir jābūt kaut kam vairāk nekā esmu es pati, lai izlemtu. Kas ir labs un kas nav, kas ir vainīgs un kas nav, kas ir muļķigs un kas nav. Es esmu pietiekoši domājoša, pietiekoši pieredzējusi. Kāpēc ir jāprasa vairāk, lai izlemtu? Vai tā nav sava veida vainas un risinājuma meklēšanas / lēmuma pieņemšanas novelšana uz kādu citu cilvēku vai laiku?

Vai tad tu pats neesi pietiekoši gudrs / liels / pieredzējis / pastāvīgs / utt lai izlemtu?