Трое в лодке, не щитая собаки
reizēm, lai glābtos no visu pārņemošas depresijas un atvairītu nervu sabrukumu, pietiek ieslēgt un paklausīties kādu humoristu... mūzika neder... visi tagad dzied par mīlestību... var protams klausīties metālu, bet arī tur ir sava veida mīlestība... tas neder... krievu humoristi, pēc manām domām, ir labākie humoristi pasaulē... tādi mākslinieki, kā Mihails Zadornovs, kurš, starp citu, dzimis un uzaudzis Rīgā vai Petrosjans smejas paši par sevi, par savas tautas muļķību, kaut arī salīdzina Krieviju ar ASV.... bet arī manas domas par ASV nav labākās, tāpēc man patīk...
šodien ieslēdzu Džeroma Kafkas Džeroma "Trīs vīri laivā" audiovariantu krievu valodā un tagad sēžu un atceros senas patiesības, kā "kā es mīlu darbu, stundām varu vērot, kā citi strādā" mana pirmā mīlestība tā savā laikā teica... vai arī "tu uzkāpi uz manas mīļākās tulznas"... kad es kādam pasaku, ka iekoda manā mīļākajā pirkstā, parasti cilvēki smejas.... a par ko? bija arī šeit tāda doma, kā "lasīju medicīnas enciklopēdiju un secināju, ka vienīgā slimība, kuras man nav ir pēcdzemdību drudzis un pat apvainojos, kāpēc man nav pēcdzemdību drudža..." es arī palasu psihiatrijas žurnālu un konstatēju, ka man ir visas iespējamās šizofrēnijas formas, kā arī esmu homoseksuāls, nekrofīls, pedofīls un kā es varēju aizmirst, ka vienīgā lieta, kas mani patiesi spēj uzbudināt ir Dāvida skulptūra Mikelandželo izpildījumā.....