sic transit gloria mundi...

un vispār man ir slikti... nezinu, kurā brīdī viss ilgi veidotais un nu jau gandrīz divus gadus realizētais "mierīgās un skaistās dzīves" plāns sāka plaisāt... varbūt pirms pusgada, bet varbūt arī pirms gada... bet varbūt tas jau pašā sākumā bija tik nepilnīgs, ka tam vienkārši nebija lemts nodzīvot ilgāk... nu tas ir sabrucis pavisam... ar lielu blīkšķi un putekļu mākoņiem... ieguvumi? jā, ir arī ieguvumi, es iemācījos uz dzīvi skatīties mierīgi un ne par ko pārlieku nesatraukties... arī tagad liela daļa dzīves iet kā iepriekš... viss rit pa ļoti mierīgu gultni, kur nav ne krāču, ne zemūdens akmeņu... bet otra daļa, tā, kas vienmēr ir bijusi nozīmīgākā, sāka plaisāt un tuvākajā laikā draud sabrukt pavisam... kāpēc? da tāpēc, ka es esmu muļķis, tāpēc, ka nekad nevar izrēķināt un ņemt vērā visus variantus... šāds plāns ir nepilnīgs jau savā būtībā, jo neparedz negaidītus pavērsienus... un katrs negaidīts pavērsiens iedragā visu konstrukciju... nekam neder šāds plāns... tas ir kā ASV psihologu asociācijas ētikas kodekss... tas ir labs tiktāl, kamēr viss rit pēc noteikumiem, bet tikko parādās bezprecedenta situācija, kodekss ir bezspēcīgs... šajā ziņā laikam taisnība tomēr ir flegmatiskajiem britiem... viņiem kodekss ir tik vispārīgs, ka katrā situācijā stulbie briti var iet pie supervizora un prasīt "vot, man ir tāda situācija, ko man tagad darīt?"... manā dzīvē nebija paredzēta vieta supervizoram... pats biju sev supervizors un viss bija perfekti... daudzi, kas bija ar mani labāk pazīstami, pārmeta, ka dzīvoju sapņos vai arī paša izdomātā pasaulē... un daļēji tā tas arī bija... tikai nevis izdomātā, bet izplānotā...

bet ja rodas jautājums, vai bija vērts, atbilde ir viennozīmīga - bija... lai gan viss beidzas/ās tik sāpīgi, es daudz iemācījos... daudzas lietas sapratu... daudz ko iemācījos novērtēt... bet tikai vienu es joprojām nespēju iemācīties... tas man jau ne vienreiz vien ir sāpīgi atspēlējies, bet es joprojām neprotu neuzticēties tuviem cilvēkiem... un nespēju iemācīties to, ka lojālākie draugi vienmēr ir tie, kuri no pirmā acu uzmetiena ir vistālākie...

vienīgi rodas jautājums, vai pēc šitā visa man pietiks spēka sākt visu no jauna, vai arī es mēģināšu atjaunot savu nepilnību pierādījušo veco no drupām...