smagāka... vismaz man... līdz tam es neredzēju daudz ko, ko redzu tagad un tagad šķiet, ka neredzot tādas lietas, es justos daudz labāk... psihologi nav dievi, kuri visu zina par cilvēkiem un kuriem pašu dzīve ir viens vienīgs rožu dārzs, jo viņi taču zina kā to sakārtot, kā man kādreiz likās... psihologi ir tādi paši cilvēki, kā visi pārējie, tikai viņi mazliet labāk prot strādāt ar cilvēkiem, labāk prot atrast to stiprās un vājās puses... ja nepieciešams, manipulēt... bet tas līdzi nes arī daudz nepatīkama... psihologs parasti ir tas cilvēks, kurš perfekti zina visas savas problēmas, bet viņš nekustinās nevienu pirkstu, lai kaut ko mainīt lietas labā... nevar līdz galam atslēgties no visa, ja atpūšoties ik pa laikam uztver apkārtējo neverbālos signālus... reizēm redzēt pārāk daudz arī ir apgrūtinoši... bet no otras puses, redzot šādas detaļas, bieži vien paslīd garām kaut kas, kas ir viegli pamanāms citiem...

pie tam, man ir žēl to sieviešu, kas vēlas kļūt mātes un kļūst par psiholoģēm... piemēram, es esmu pārliecināts, ka kamēr mana sieva iznēsās pirmo bērnu, es nosirmošu, jo es pietiekoši daudz esmu redzējis cilvēkus ar dažādiem attīstības traucējumiem, garīgām atpalicībām un zinu statistiku un zinu kā var noteikt predespozīciju uz šādiem bērniem...

un vēl viens faktors - darbs ar cilvēkiem ir šausmīgi nogurdinošs... tu kļūsti par miskasti, kur visi samet visus savus netīrumus, savas dvēseles tumšākās puses... tas ne vienmēr ir psiholoģiski viegli pašam psihologam...

bet ar varu pie psihologa nevienu nevar vest, parasti psihologi atsakās strādāt ar tiem, kas pie tiem ir nonākuši piespiedu kārtā...