Pērn Krievija uzlika veto tā slaktiņa atzīšanai par genocīdu.
Īsi pēc tam biju tur. Gaisotne tāda, ka cirvi var pakārt; uz ceļazīmēm aizrkāsoti uzraksti, kas kirilicā.
Sašautās dzīvojamās mājas. Tu skaties un redzi, ka tie ir parasti dzīvokļi, pa kuriem ir šauts speciāli. Šaut pa kāda guļamistabu. Bērnistabu. Es neesmu pacifists, bet tas ir pāri manai saprašanai.
Tai dienā bija šķērmi. Šķērmi skatīties uz aptuveni 25 gadus vecām meitenēm, kas tirgo suvenīrus tūristiem. Domāt - kas, pie velna, darās viņas galvā, kādu vājprātu viņa ir piedzīvojusi. Tūiristi, kas pērk suvenīrus no čaulītēm un lodēm. Tā čaulīte pēkšņi vairs nav bezpersoniska, uzreiz ir jādomā par to, kas bijis stobra otrā galā, kad tā čaulīte kūpoša krita zemē. Un tā disonanse starp šiem tūristiem un to meiteni, kas lietišķa saiņo to suvenīru. Kur garantija, ka viena no tām čaulītēm nav no patronas, kuras otra puse nogalināja kādu viņas tuvinieku?
Es nopirku mazu tanciņu, no tām pašām čaulītēm. Kā atgādinājumu aizdomāties.
Principā, Bosnija ir laba vieta, kur pievērsties reliģijai. Pacifismam.