Adon
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Sunday, December 2nd, 2018
| Time |
Event |
| 1:17a |
par Helovīnu
izvilku piezīmju blociņu, tur ir vesela čupa ierakstu...
Par Helovīnu (kaut kad oktobra vidū)
Helovīna gaisotne parādās jau septembra sākumā. Oktobra sākumā ļoti daudzas mājas jau ir izrotātas ar ķirbjiem, plastmasas skeletiem, raganām, sauso rudens puķu kompozīcijām un tamlīdzīgi. Bai iedomāties, kas būs, akd helovīns pienāks.
Jāatzīst, ka kad pienāca Helovīns, bija milzīga vilšanās. Nenotika vispār nekas. Bērni vecākiem pie rokas staigāja no mājas pie mājas un kļaņčīja saldumus, cilvēki sēdēja uz lieveņiem ar konfekšu riekšavām, ko piedāvāt garāmejošajiem bērniem. Tas arī viss. Jau ap septiņiem vakarā viss bija beidzies. Interesantāk bija Ņūorleānā trīs dienas pirms tam, kad Franču kvartālā reāli notika Helovīna orģija.
Līdzīgas sajūtas bija aprīlī Spānijā, kad fantastiskajai Semana Santa (Svētajai nedēļai) sekoja visai garlaicīgas un klusas Lieldienas. | | 1:32a |
par sportu Amerikā
Red Sox ir Bostonas vietējā beisbola komanda un katram Bostonas patriotam ir jānēsā vismaz viens apģērba gabals ar simboliku. Iespēja piedalīties spēlē esot kaut kas salīdzināms ar Pelnrušķītes nonākšanu ballē. Nacionālos sporta veidus amerikāņi vispār uztver ļoti nopietni. Satiekas divas svešas, savā starpā nepazīstamas dāmas kaut kur Keipkoda pludmalē un klasiskais smalltalk pāriet:
- Redzēji vakardienas spēli?
- Nē, bija labi?
- O, jā, tā bija absolūti lieliska spēle! [seko spēles apraksts man absolūti nesaprotamā valodā un ciparos]
Runāju čatā ar klientu un man prasa, kur atrodos, pats viņš kaut kur otrā valsts galā. Kad uzzina, ka esmu no Bostonas seko "Go SOX!" un sāk runāt par iepriekšējo spēli. Tas ir neizturami!
Brīdī, kad rakstu šīs rindas, braucu metro vagonā, kurš ir piesities pilns ar vietējās hokeja komandas līdzjutējiem - vairums komandas formās ar polsterētiem milzīgiem pleciem - pagriezties, nerunājot par izspraukšanos, visai nereāli.
[no piezīmēm] | | 1:45a |
par small talkiem
Ja man jautātu, kas ir lieta, kas man nepatīk amerikāņos visvairāk pirms kāda mēneša, es vēl neaizdomājoties atbildētu, ka viņu smalltalki. Tagad jau esmu pieradis un man jau ir gatavas atbildes.
Bostona tiek uzskatīta par vienu no rupjākajām (rudest) pilsētām štatos. Bet ieejot veikalā, birojā, sporta zālē, autobusā tik un tā vienmēr saņem ‘howareyoutoday’ vai ‘howdoyoudo’ vienā vārdā. Kulminācija bija pārdevēja kādā apģērbu veikalā, kura nepaceļot acis no telefona flegmatiskā, teju mirstošā intonācijā sveicināja mūs ar ‘hooow aaare you todaaay?’. Regitai izdevās novaldīt smieklus līdz transakcijas beigām, es gan iespurdzos uzreiz.
Mācoties psihologos man bija kursabiedrs, kurš bija dzīvojis un gājis skolā Īrijā. Vienmēr ļoti kaitināja viņa draudzīgā sasveicināšanās maniere ‘čaukāiet!’. Vienā vārdā, kuram nesagaidot atbildi sekoja sarunas turpinājums.
Tad nu lūk, īriem ir ārkārtīgi tālu smalltalk ziņā līdz amerikāņiem. Turklāt, Īrijā cilvēki nāk klāt runāties tikai pavisam mazās pilsētās. Amerikā tas notiek jebkur [varbūt Manhetenas centrs varētu būt izņēmums, vismaz tur nesanāca pieredzēt]. Ja uz ielas būs tikai viens cilvēks, viņš ar 70% varbūtību sasveicināsies un ar 40% varbūtību uzsāks sarunu. Ja pārvietojamies uz dzīvojamiem rajoniem vai laukiem, šie procenti pieaug drastiski. Un tas ir ziemeļos, kur cilvēki pēc amerikāņu standartiem ir nedraudzīgi.
[no piezīmēm] | | 11:40p |
par to, ka Liptons pat Amerikā ir liptons
izrādās, ka Liptons pat Amerikā ir tējas zemās kvalitātes standarta zīme... it kā jau garšo nedaudz labāk par tām saslaukām, ko Latvijā zem šī brenda tirgo, bet tik un tā visai nebaudāms... un visi, kas dzer tēju saka 'lipton tea' domājot samazgas... mēs dažreiz atbildam, ka nav vēl Možumu garšojuši...
bet vispār, vismaz austrumu krastā un dienvidos, tēja nav īpaši populāra un ir pietiekoši daudz vietu, kur tēju neservē vispār... | | 11:44p |
par gleznu skatīšanos
kad pirmo reizi nonācu mākslas muzejā man bija kādi 23 vai 25 gadi, tolaik es jaucu Van Gogu ar Dalī un abi drausmīgi nepatika (atzīstos, Dalī ikoniskie darbi man joprojām ļoti nepatīk, bet tagad iemesli ir citi)... es jau zināju prerafaelītus, bez tiem tikai Borisu Valjeho un Luisu Royo - fantasy māksliniekus...
un te nu mēs esam romā - Nacionālajā Galerijā, pēc tam Vatikāna muzejā, milzīgas gleznu kolekcijas, kuras pat tāds mākslas analfabēts, kā es, ir redzējis kultūrvēstures grāmatās...
un man iepatikās un pēc tam dažus gadus sanāca salīdzinoši daudz izbraukāties pa dažādiem lieliem mākslas muzejiem, bet man bija viena problēma... skatoties gleznas man bija svarīgi, kā es izskatos no malas - man bija svarīgi, lai es skatos gleznas pareizi... un skatījos, kā citi to dara... ļoti bieži es izlikos, ka interesējos par kādu absolūti garlaicīgu darbu, ka pētu štrihu, kā krāsa gulstas, kādas detaļas... bet reāli ne velna nesajēdzu - uz ko es vispār skatos...
bija jāpaiet diezgan gadiem, kamēr es iemācījos skatīties mākslu un man kļuva vienalga, ko cilvēki par mani domā... tagad es vienkārši traucos cauri galerijām ar vienu aci skatoties uz uzvārdiem plāksnītēs, ar otru - uz gleznām, un ja pamanu kaut ko ievērības cienīgu, tikai tad piebremzēju un apskatos... kādas atsevišķas detaļas vai to, kā gulstas krāsa pētu tikai tad, ja tas patiešām ir ievērības cienīgi... piemēram, vienmēr ir interesanti paskatīties, kā van Gogs audzē, piemēram, pogu, uzliekot 5mm biežu krāsas pikuci, vai kā Rembrants pašportretā ievelk čirkas ar otas kātu... tikai smukumus, bet citādi - skrienu cauri un pildu čeklistu savā galvā... tik un tā galerijā lielākoties nav iespējas aplūkot darbu tuvāk, kā tagad datorā, kur tos var pievilkt klāt tā, ka audekla poras zem krāsas kārtas ir redzamas... bet vairumu gleznu tik un tā ir vērts redzēt dzīvē, jo tad var redzēt, kā tad tā glezna izskatās... reprodukcijās gandrīz vienmēr gleznas izskatās garlaicīgākas un neinteresantākas, kā dzīvē, bet kad ir redzēta dzīvē, skatoties uz reprodukciju es redzu to tādu, kāda tā ir dabā.. bet, protams, ir izņēmumi - man patika Goija, kamēr neredzēju viņu dzīvē... tagad man ir visai izteikta nepatika un katrreiz ieraugot kādu no Goijas darbiem sejas izteiksme savelkas līdzīgā grimasē kā skatoties uz Frensisu Bēkonu.. |
|