Aizliegšanā skatīties uz plikām tantēm vai arī aizliegšanā baudīt mākslu? Jo es tiešām neuzskatu, ka starp abiem liekama vienādības zīme. Pastāv arī māksla bez kailuma (vismaz fiziskā ziņā), vai ne?

Es te tagad drusku pafilosofēšu, bet man šķiet, ka ir pat veselīgi iemācīt bērnam, ka jebkādam kailumam ir savs laiks un vieta. Manās acīs neliela noslēpumainība un apziņa, ka šāds kailums ir kaut kas īpašs un paredzēts tikai tuviem cilvēkiem, ir šarmantāka nekā tāda brīva, naiva priecāšanās par kailu ķermeni (es nekādā ziņā nesaku, ka tas būtu slikti un amorāli, vienkārši nav priekš mani). Nezinu, varbūt tā ir erotomānisma pazīme :D