Arhaiskā forma ... teiksim tā ... es tīri teorētiski uzskatu, ka neviena lieta nedrīkst apstāties laikā un pārvērsties stagnācijā, jo tā ir nāve.

Arī tīri vēsturiski tas pats "arhaiskais pagānisms" vienmer ir atradies evolūcijā un mainījies, attīstījies. Ja te nebūtu atnākusi kristietība, būtu pavisam utopiski uzskatīt, ka pie mums būtu tas pats pagānisms, kas pastāvēja īsi pirms kristietības ienākšanas. Pieļauju, ka tā pati kristietība kaut kādā ariāņu (uzskatīja, ka Jēzus bija cilvēks) formā būtu ienākusi tāpat, kā atsevišķās detaļās te bija skandināvu Odinisms un citas tanī laikā aktuālālās pagāniskās reliģijas, kuras man ir izdevies saskatīt pirmskrietīgajā laikmetā. Dažādo reliģisko priekštatu slāņojumu var redzet kaut vai pēc tā, kā mainās apbedījumu tradīcijas ... Nāk un zūd ugunskapi ... mainās kapu orientācija ... ilgi praktizētie uzkalniņkapi faktiski baltijas areālā manuprāt izzūd ... (vot neatceros ...)

Tas viss nozīmē, ka nav tādas lietas, kā arhaisks, konstants, nemainīgs pagānisms. Ir tikai kaut kādas tendences, kas caurvij visas dabas reliģijas, jo tās visas ir veidojušās nevis kā praviešu atklāsmes, bet gan "dabiskā" ceļā vienkāršam cilvēkam vērojot un analizejot savu materiālo un garīgo pasauli, veidojot savas garīgās vērtības un priekštatus.

Pagānisms priekš manis nozimē pirmkart ceļu pie Dieva un garīguma izpratnes nevis vadoties no svētajiem rakstiem un autoritātēm, bet gan ceļš pie dieva izpratnes caur sevi.

Te es saskatu zināmas paralēles ar druīdu tradīciju, saskaņā ar kuru druīdam ir jāpavada laiks vienatnē bez sabiedrības, kopā ar dabu. Pirmkārt atrodoties vienatnē ar dabu cilveks ļoti labi izjūt dabas ciklus, kas bija ļoti aktuāli tieši IDE reliģijas kontekstā.

Otrkārt lai saprastu garu pasauli ir ļoti svarīgi aktualizēt savas sestā prāta maņas, kas aktualizējas tieši atrodoties vienatnē un dabā, kur dzīvā daba dzīvo zināmā saskaņā ar garu pasauli.

Varētu teikt tā, ka mūsu mazākie dabas brāļi mēdz būt krietni jūtīgāki pret notikumiem garu pasaulē. Nu ne velti piemēram suns kauc, kad saimnieks nomiris. Bet tā nav vienīgā garu pasaules likumu izpausme dabā ...

Rituāls? Jā. Pagānismā visa dzīve ir rituāls. Bet rituāls ar savu domu. Diemzēl lielākajai daļai rituālu un tradīciju mēs šodien zinam tikai formu, bet ne idejisko saturu. Varbūt tikai nojausmas. Tāpēc būtībā šodien patiesam pagānam būtu jāmēģina nevis lasīt gudrus rakstus un klausoties svešas autoritātes, bet gan pašam mēģināt izdzīvot cauri šim tiešajam garīguma atklāsmes ceļam bez starpniekiem.

Eiropas modernā garīgo meklējumu tradīcija ir nevis iet savu ceļu, bet gan meklēt autoritātes. Nevis veidot savu priekštatu, bet izvelēties kaut ko gatavu. Gatavu priekšrakstu, kas ir pagānisms nav. Vismaz pagaidām. Vismaz tādu, kuriem es varētu pats simtprocentīgi piekrist. :)

Neesmu uzrakstījis un nezinu vai uzrakstīšu ;)

Kaut ko sev ļoti radniecīgu esmu sastapis rietumu pagānu Asatru reliģiskajos priekštatos. Tā gan nav vienīga neopagānisma forma, un piemēram Wicca izceļ nevis tradīciju, bet gan zināšanas.