:
sapnī ar ģimeni biju pie jūras. sēdēju uz sola, kājas basas. pie manis pienāca mamma un teica, lai labāk velku kājās apavus - viņai pēdās sadūrušās koka sēkliņas. apskatīju savu labo pēdu - tajā iedūrušās trīs mazas bērza sirsniņas, ap brūcēm sārta kontūra. ar nagiem izvelku sēkliņas, bet pamanu lielāku brūci uz apakšstilba, no kuras ārā lien koka lapas kātiņš. pavelku aiz kātiņa un ārā iznāk bērza lapiņa. brūce savāda - it kā manī nebūtu asiņu, un āda kā ērtas bikses ap vītinātu gaļu, pie kuras nav pielipusi. savās ķermeņa ādas biksēs pamanu uzplēstu plaukstas garuma brūci. ar pirkstiem to paveru, un tur iekšā kļavas lapa. liela un zaļa, kļuvusi jau mazliet čaukstoša, tā atrodas starp gaļu un ādu. brūcē iekšā ir gaišs, āda ir gaismas caurlaidīga, bet ne caurspīdīga. sāpju nav, tikai morālas šausmas un sajūta, ka velc koka lapu pār mazliet taukainu vītinātu šķiņķi, un tā taukainumā mazliet aizķeras, un aizķeršanos var sajust.
lmr
Jaunākais
- Jaunākais
- Arhivētais
- Draugi
- Par sevi
You are viewing 20 entries, 80 into the past
22. Oktobris 2018
21. Oktobris 2018
14. Oktobris 2018
:
braucu uz tukumu ar vilcienu. vagonā atkal bezkājis. sēž uz sola, aprautās kājas uzstutējis uz ratiņkrēsla.
iekrītu pusmiegā, nepārtraukti iemiegu un uztrūkstos. atveru acis. kāds aiz durvīm kliedz. man aiz muguras konduktores klusītēm sačukstas - mums ir aizliegts iet palīgā, bet redzi, ka neviens cits jau arī neiet palīgā. sēžu vagonā pa vidu un sākumā neko nesaprotu. pie kliedzošajām durvīm trīs čaļi - viens aizmidzis, otram austiņas, trešais spaida telefonu un uzcītīgi ignorē kliedzienus. ieraugu, ka esam ķemeros, un viss skaidrs, ceļos un eju, un tur bezkājis sēž uz pakāpieniem, cenšas kaut kādā neiespējamā veidā izdabūt pa durvīm ratiņkrēslu, bet durvis ir par šauru viņam un ratiņkrēslam. paņemu to aiz (slapjiem) rokturiem, bet tas ir kā turēt ļoti smagu kasti tikai aiz vienas maliņas, un tas sasveras, no sēžamās daļas izkrīt viss smirdošais saturs, var dzirdēt, kā ripo nauda (un gan jau ripo zem vilciena). kaut kā, balstot pret kāju, nodabūju to lejā. uz perona mētājas nokritušie spilveni, saņurcītas avīzes, maks, kapeikas, taukaini papīra maisiņi ar saspiestām bulciņām. pa to laiku atskrējusi konduktore ar snaudošo čali, abi no augšas noskatās. paceļu spilvenu, sajūtu mitrumu un saožu čuras, uzmetu uz ratiņkrēsla, mēģinu vēl ko celt, bet nezinu, kad prom brauks vilciens, un galvā visu laiku grozās erika ādamsona sāsta fragmenti par vīrieti pulētos apavos un svaigi tīrītā uzvalkā, kurš bezpalīdzīgi noskatās uz sūdu bedrē slīkstošu bērnu. manas rokas sniedzas un reizē attālinās no izkritušajām, piečurātajām lietām. bezkājis iesēžas ratiņkrēslā, konduktore mani sauc un ielecu vilcienā. skatījos uz savām čurām klātajām plaukstām un nesapratu - kāpēc viņš nevienam nelūdza palīdzību, bet tikai kliedza? kāpēc konduktores nevienam nelūdza palīdzību? kāpēc šāda veida situācijām nav izdomāts risinājums? un ja es nebūtu aizgājis palīgā?
iekrītu pusmiegā, nepārtraukti iemiegu un uztrūkstos. atveru acis. kāds aiz durvīm kliedz. man aiz muguras konduktores klusītēm sačukstas - mums ir aizliegts iet palīgā, bet redzi, ka neviens cits jau arī neiet palīgā. sēžu vagonā pa vidu un sākumā neko nesaprotu. pie kliedzošajām durvīm trīs čaļi - viens aizmidzis, otram austiņas, trešais spaida telefonu un uzcītīgi ignorē kliedzienus. ieraugu, ka esam ķemeros, un viss skaidrs, ceļos un eju, un tur bezkājis sēž uz pakāpieniem, cenšas kaut kādā neiespējamā veidā izdabūt pa durvīm ratiņkrēslu, bet durvis ir par šauru viņam un ratiņkrēslam. paņemu to aiz (slapjiem) rokturiem, bet tas ir kā turēt ļoti smagu kasti tikai aiz vienas maliņas, un tas sasveras, no sēžamās daļas izkrīt viss smirdošais saturs, var dzirdēt, kā ripo nauda (un gan jau ripo zem vilciena). kaut kā, balstot pret kāju, nodabūju to lejā. uz perona mētājas nokritušie spilveni, saņurcītas avīzes, maks, kapeikas, taukaini papīra maisiņi ar saspiestām bulciņām. pa to laiku atskrējusi konduktore ar snaudošo čali, abi no augšas noskatās. paceļu spilvenu, sajūtu mitrumu un saožu čuras, uzmetu uz ratiņkrēsla, mēģinu vēl ko celt, bet nezinu, kad prom brauks vilciens, un galvā visu laiku grozās erika ādamsona sāsta fragmenti par vīrieti pulētos apavos un svaigi tīrītā uzvalkā, kurš bezpalīdzīgi noskatās uz sūdu bedrē slīkstošu bērnu. manas rokas sniedzas un reizē attālinās no izkritušajām, piečurātajām lietām. bezkājis iesēžas ratiņkrēslā, konduktore mani sauc un ielecu vilcienā. skatījos uz savām čurām klātajām plaukstām un nesapratu - kāpēc viņš nevienam nelūdza palīdzību, bet tikai kliedza? kāpēc konduktores nevienam nelūdza palīdzību? kāpēc šāda veida situācijām nav izdomāts risinājums? un ja es nebūtu aizgājis palīgā?
11. Oktobris 2018
:
vakar, kad skolas solā pamodos (es nevaru ciest telpas, kas ir speciāli aptumšotas, kurās dienas gaisma knapi ielaužas tikai caur spraugām, lai projektors varētu spīdēt visā savā krāšņumā. tumsa zīdītājos izraisa miegu) bija ļoti interesanta psiholoģijas lekcija. viens no pieminētajiem eksperimentiem bija par to, kā ķermenis ietekmē emocijas, kā mīmika, ar kuru tu skaties komiksu, ietekmē komiksa smieklīgumu. atgriezeniskā saite. eksperimentā mīmiku izraisīja pildspalva, kas tika saņemta vai nu zobos, tādējādi piespiežot seju izraisīt ko līdzīgu smaidam, vai arī lūpās, sejai kļūstot :o, vai arī pildspalva tika turēta rokā. vissmieklīgākie komiksi šķituši tiem, kuri pildspalvu turēja zobos, otrajā vietā tie, kas rokā, bet trešajā :o. es sēdēju tur :o pat bez pildspalvas lūpās, jo iepriekš biju ticējis tikai tam, ka emocijas ietekmē ķermeni, un praksē tikai mazliet nojautis arī pretējo, bet es nezināju, ka procentuāli tas rada tik lielu atšķirību. es mēdzu apzināti cīnīties ar savu ķermeni. siet vaļā savus ekstremitāšu mezglus, lai emocionāli atvērtos pats.
atceros, kā pie lū biju saēdies sēnes, sēdēju pie virtuves galda, atspiedis galvu pret roku, savijis kājas vienu ap otru. es jutos kā vītņu kāpnes un kā dalī glezna. viņam bija darbs ar seju, kas uzstutēta uz puļķiem. mana roka kā kaulu puļķis, pret kuru atstutēta pakususi seja.
pārsvarā jūtos tā, it kā mana seja būtu peļķe, kurai apkārtējā pasaule brien cauri, un ūdens kustība ir mana sejas izteiksme. lielākoties mana seja ir ~
laikam jau baigā harmonija - smaidīt ar lūpu kaktiņiem uz leju. vai ar vienu uz augšu un otru uz leju, un acis ieplestas.
man šķiet, ka es nekad neko skaidru neesmu sajutis. visu laiku maisījumus. varbūt bērnībā. tagad viss redzētais vai dzirdētais sašķeļas daudzskaldņos.
atceros, kā pie lū biju saēdies sēnes, sēdēju pie virtuves galda, atspiedis galvu pret roku, savijis kājas vienu ap otru. es jutos kā vītņu kāpnes un kā dalī glezna. viņam bija darbs ar seju, kas uzstutēta uz puļķiem. mana roka kā kaulu puļķis, pret kuru atstutēta pakususi seja.
pārsvarā jūtos tā, it kā mana seja būtu peļķe, kurai apkārtējā pasaule brien cauri, un ūdens kustība ir mana sejas izteiksme. lielākoties mana seja ir ~
laikam jau baigā harmonija - smaidīt ar lūpu kaktiņiem uz leju. vai ar vienu uz augšu un otru uz leju, un acis ieplestas.
man šķiet, ka es nekad neko skaidru neesmu sajutis. visu laiku maisījumus. varbūt bērnībā. tagad viss redzētais vai dzirdētais sašķeļas daudzskaldņos.
6. Oktobris 2018
:
vakardien kāds cits esot sējis manas kurpju šņores. pazaudēju etalonu, šķiltavas ar jaunavas marijas uzlīmi un pašcieņu. etalonu atradu. pašcieņu meklēju. par šķiltavām priecājos, šķiet zīmīgi.
:
dušā jūtos viss melns, un dušas sūklis un pirksti kā tāds eraser tool - kur nobrauc, tur balts. tā nu braukāju savas kāju pirkstu starpas un klusītēm kliedzu, jo neatceros vakardienas beigas un to, kā tiku mājās, un vispār kavēju svarīgu tikšanos.
Mūzika: kap bambino
4. Oktobris 2018
:
jau neskaitāmo reizi cenšos atmest smēķēšanu.
es ļoti ātri sadusmojos. par sīkumiem, un sīkumu ir tik daudz! šķiet, ka ļoti ilgi esmu dzīvojis trulumā, nopīpētiem nervu galiem. man šķiet, ka pat redzu asāk un košāk. un man ir daudz vairāk enerģijas. šodien pamodos, redzēju, cik skaista diena. redzēju arī, ka to kārtīgi neredzu, jo man ir netīri logi. berzu logus un palodzes, kasīju nost kopš remonta uz palodzes sapilējušos baltās krāsas pleķus, beidzot no grāmatas vāka nokasīju nosisto irsi, un es skaidri apzinos, ka to parastā dienā nebūtu izdarījis. it kā smēķēšana dotu iemeslu neko nedarīt, attaisnotu slinkumu. es arī runājot skaļāk. pārāk skaļi. un kustos vairāk. ķermenis gan uzkrītoši spļauj ārā visus sūdus, kas laika gaitā manī sakrājušies.
es ļoti ātri sadusmojos. par sīkumiem, un sīkumu ir tik daudz! šķiet, ka ļoti ilgi esmu dzīvojis trulumā, nopīpētiem nervu galiem. man šķiet, ka pat redzu asāk un košāk. un man ir daudz vairāk enerģijas. šodien pamodos, redzēju, cik skaista diena. redzēju arī, ka to kārtīgi neredzu, jo man ir netīri logi. berzu logus un palodzes, kasīju nost kopš remonta uz palodzes sapilējušos baltās krāsas pleķus, beidzot no grāmatas vāka nokasīju nosisto irsi, un es skaidri apzinos, ka to parastā dienā nebūtu izdarījis. it kā smēķēšana dotu iemeslu neko nedarīt, attaisnotu slinkumu. es arī runājot skaļāk. pārāk skaļi. un kustos vairāk. ķermenis gan uzkrītoši spļauj ārā visus sūdus, kas laika gaitā manī sakrājušies.
Mūzika: kap bambino - acid eyes
30. Septembris 2018
: +1
četros no rīta uz ceļgaliem notupies jūsmoju par asins lāsītēm uz līgavas kleitas. līgavas māsīcas draugs ar mazliet tumsnēju ādas krāsu piedzēries gribēja braukt mājās, bet viņam tika atņemtas atslēgas un viņš kļuva agresīvs. tad kautiņš, no kura atceros tikai fragmentus - līgava, tumsā vien tāds balts, kliedzošs rēgs, no vertikāla stāvokļa nonāca horizontālā, brāļa draugam tika norauta ķēdīte ar pareizticīgo ikonas piekariņu, ko viņš uztvēra kā uzbrukumu arī savai ticībai, uzbrucējs uz zemes, brālis viņam uz krūtīm, vienā rokā saņēmis viņa apkaklīti, otru savilcis dūrē trieca viņam sejā daudz par daudz reižu, līdz viņa asiņaino dūri bloķēju ar savu plaukstu, līgavas vecmamma stāvēja durvju ailā sakrustotām rokām - nevienu melno iekšā nelaidīšot, un tad policija.
es nevaru noliegt, ka man patika to redzēt.
es izbaudīju emociju overload un tas manī izraisīja milzīgu prieku par spēju just tik daudz vienlaicīgi.
četros no rīta uz ceļgaliem notupies jūsmoju par asins lāsītēm uz līgavas kleitas. līgavas māsīcas draugs ar mazliet tumsnēju ādas krāsu piedzēries gribēja braukt mājās, bet viņam tika atņemtas atslēgas un viņš kļuva agresīvs. tad kautiņš, no kura atceros tikai fragmentus - līgava, tumsā vien tāds balts, kliedzošs rēgs, no vertikāla stāvokļa nonāca horizontālā, brāļa draugam tika norauta ķēdīte ar pareizticīgo ikonas piekariņu, ko viņš uztvēra kā uzbrukumu arī savai ticībai, uzbrucējs uz zemes, brālis viņam uz krūtīm, vienā rokā saņēmis viņa apkaklīti, otru savilcis dūrē trieca viņam sejā daudz par daudz reižu, līdz viņa asiņaino dūri bloķēju ar savu plaukstu, līgavas vecmamma stāvēja durvju ailā sakrustotām rokām - nevienu melno iekšā nelaidīšot, un tad policija.
es nevaru noliegt, ka man patika to redzēt.
es izbaudīju emociju overload un tas manī izraisīja milzīgu prieku par spēju just tik daudz vienlaicīgi.
Mūzika: kap bambino - blacklist
28. Septembris 2018
:
vecmamma brāļa istabā redzējusi materializējamies dievmāti. šeit esot jābūvē baznīca.
citu dienu tētis sastapis viņu skatāmies spogulī, kurā iekšā kaut kas vizuļojot, kāds gars vai kas. viņai aiz muguras tiešām kas spīdējis - telefons, kam virsū uzmesta blūze.
citu dienu tētis sastapis viņu skatāmies spogulī, kurā iekšā kaut kas vizuļojot, kāds gars vai kas. viņai aiz muguras tiešām kas spīdējis - telefons, kam virsū uzmesta blūze.
:
pēdējā laikā man vairākas reizes ir vaicāts, vai esmu no ārzemēm, es runājot ar akcentu. izklausoties tā, it kā es līdz astoņu gadu vecumam būtu dzīvojis kanādā. esmu novērojis, ka to man saka, kad esmu iereibis vai paģirains. varbūt tā izklausās mani mēģinājumi nešļupstēt, runāt skaidrāk, un atsevišķi burti no manis izskan par asu.
17. Septembris 2018
:
skolā gulēju dīvānā un saņēmu no mammas sms, ka vecmammu esot sadzēlušas aptuveni 100 bites.
tētis atradis viņu pierāpojušu pie durvīm, kopā ar bitēm. pati nesaprotot kā un kāpēc. aizvesta ar ātrajiem, pielikta pie sistēmas, tagad jau žiperīga.
nevaru beigt iztēloties, kā viņa ar spieķi pie stropa lasa ābolus. viņa paceļ svārku malu un liek tur tos kā tādā ķengura somā. viņa ir atvērtā zilā jakā, rozā blūzītē, svārki melni, ziliem ziediņiem, baltās vilnas zeķēs ar sarkanu maliņu, galošās, sirma un galos ruda. un tad bites. varbūt viņa pieliekusies ar nūju nejauši piedauza stropam. kodieni, un svārku mala atlaižas, un āboli izbirst, un spieķis krīt un atsitas pret stropu vēlreiz. bzzzzzzzZZZZZZZ! un viņa ceļos rāpo pār zālienu, un suņi lēkā viņai apkārt un satraukušies rej. rāpo pār bruģi plikiem ceļgaliem, pa kāpnītēm, un tas viss tik izstiepti lēni. un tur tētis.
tētis atradis viņu pierāpojušu pie durvīm, kopā ar bitēm. pati nesaprotot kā un kāpēc. aizvesta ar ātrajiem, pielikta pie sistēmas, tagad jau žiperīga.
nevaru beigt iztēloties, kā viņa ar spieķi pie stropa lasa ābolus. viņa paceļ svārku malu un liek tur tos kā tādā ķengura somā. viņa ir atvērtā zilā jakā, rozā blūzītē, svārki melni, ziliem ziediņiem, baltās vilnas zeķēs ar sarkanu maliņu, galošās, sirma un galos ruda. un tad bites. varbūt viņa pieliekusies ar nūju nejauši piedauza stropam. kodieni, un svārku mala atlaižas, un āboli izbirst, un spieķis krīt un atsitas pret stropu vēlreiz. bzzzzzzzZZZZZZZ! un viņa ceļos rāpo pār zālienu, un suņi lēkā viņai apkārt un satraukušies rej. rāpo pār bruģi plikiem ceļgaliem, pa kāpnītēm, un tas viss tik izstiepti lēni. un tur tētis.
4. Septembris 2018
:
visu vasariņu nekā, bet nu tad noslēgumā ar grandiozu ZZZZZZZZZZZZZ istabā ielido irsis.
un es atkal sarāvies sēžu uz grīdas ar biezāko grāmatu rokās, kaut kādu ar čehoslovāku gleznojumiem uz stikla, ko griežu ziemassvētku kartītēm. sēžu un skatos, kā šis pulsē uz spuldzes, un tad aptracis sitas pret griestiem, un ar katru atsitienu tas nolaižas zemāk un zemāk, tuvāk manai šausmās ieplestajai mutei. tas mani redz. vai arī man izliekas, ka redz, bet katru reizi, kad sakustos, šis šaujas manā virzienā. pēc desmit minūtēm tas nolaižas uz aizkara maliņas. lēnām pa grīdu aizlienu uz koridoru, izvelku no nišas kobras flakoniņu, acis joprojām pievērsis irsim. lēnām tam tuvojos, kratot flakoniņu, tad ar izstieptu roku nomērķēju, dziļi ieelpoju un pūšu un pūšu un tas rāpo un es pūšu un bēgu prom un tas pazūd no redzeslauka kaut kur aiz biezā aizkara un ZZZ tik dusmīgi, bet es atkal notupies uz grīdas, nomērķējis. pēc laika vairs neko nedzirdu. ar mērāmkoku pabakstu aizkaru, ja nu šis tup otrā pusē un gaida, kad tam pavēršu ceļu atriebībai. paveru mazu spraudziņu, otrā rokā man grāmatas vairogs, un viņu ieraugu - guļ uz muguras palodzes stūrītī, pusaizmidzis kustina kājiņas, dibens vēl pulsē. pēkšņi kaut kā žēl. uzmetu tam biezo grāmatu. padauzu vēl ar dūri.
un es atkal sarāvies sēžu uz grīdas ar biezāko grāmatu rokās, kaut kādu ar čehoslovāku gleznojumiem uz stikla, ko griežu ziemassvētku kartītēm. sēžu un skatos, kā šis pulsē uz spuldzes, un tad aptracis sitas pret griestiem, un ar katru atsitienu tas nolaižas zemāk un zemāk, tuvāk manai šausmās ieplestajai mutei. tas mani redz. vai arī man izliekas, ka redz, bet katru reizi, kad sakustos, šis šaujas manā virzienā. pēc desmit minūtēm tas nolaižas uz aizkara maliņas. lēnām pa grīdu aizlienu uz koridoru, izvelku no nišas kobras flakoniņu, acis joprojām pievērsis irsim. lēnām tam tuvojos, kratot flakoniņu, tad ar izstieptu roku nomērķēju, dziļi ieelpoju un pūšu un pūšu un tas rāpo un es pūšu un bēgu prom un tas pazūd no redzeslauka kaut kur aiz biezā aizkara un ZZZ tik dusmīgi, bet es atkal notupies uz grīdas, nomērķējis. pēc laika vairs neko nedzirdu. ar mērāmkoku pabakstu aizkaru, ja nu šis tup otrā pusē un gaida, kad tam pavēršu ceļu atriebībai. paveru mazu spraudziņu, otrā rokā man grāmatas vairogs, un viņu ieraugu - guļ uz muguras palodzes stūrītī, pusaizmidzis kustina kājiņas, dibens vēl pulsē. pēkšņi kaut kā žēl. uzmetu tam biezo grāmatu. padauzu vēl ar dūri.
Mūzika: rihanna - unfaithful
30. Augusts 2018
:
beidzot ņemos ap erasmus atskaiti un vispār nevaru saprast, kas domāts ar "brīvs formāts", un vai rakstīt, ka arkā virs durvīm iegleznots melnādainais, kurš mēģina sev atsūkāt, ir par daudz vai par maz, jo viņš bija arī ēģiptietis un ar faraona galvas rotu, bet tas uzreiz pārsniedz lapu skaitu un īsti negribu likt 10 fonta izmēru.
23. Augusts 2018
:
esmu ļoti priecīgs. viss beidzot ir galā, un nebija jau arī tik šausmīgi.
tas nekas, ka kameras acs mani padara par citplanētieti. ja kameras priekšā jāuztur saruna, es nespēju beigt dzirdēt tikai mašīnas, kas fonā, mēģināt savaldīt savus sejas muskuļus, kas sākuši trīcēt, un uztraukties par to, ka sarunas biedrenes ķermeņa valoda uzlikusi man iksiņu, un ka izdzertā plastmasas ūdens glāze vējā pamazām tuvojas galda malai, ka es svīstu un uz krēsla noteikti atstāšu slapju vietu, un ka galvā nenotiek gandrīz pilnīgi nekas un esmu kļuvis biedējoši fizisks.
nekad iepriekš tik īsā laika periodā neesmu saņēmis tik daudz komplimentu. vislielākais laikam bija šodien, kad maza meitenīte mēģināja attēlot aijas deju kustības. minūti padejoja hologrammas priekšā, tad iekliedzās un skrēja apskaut mammu. un tad atpakaļ.
tas nekas, ka kameras acs mani padara par citplanētieti. ja kameras priekšā jāuztur saruna, es nespēju beigt dzirdēt tikai mašīnas, kas fonā, mēģināt savaldīt savus sejas muskuļus, kas sākuši trīcēt, un uztraukties par to, ka sarunas biedrenes ķermeņa valoda uzlikusi man iksiņu, un ka izdzertā plastmasas ūdens glāze vējā pamazām tuvojas galda malai, ka es svīstu un uz krēsla noteikti atstāšu slapju vietu, un ka galvā nenotiek gandrīz pilnīgi nekas un esmu kļuvis biedējoši fizisks.
nekad iepriekš tik īsā laika periodā neesmu saņēmis tik daudz komplimentu. vislielākais laikam bija šodien, kad maza meitenīte mēģināja attēlot aijas deju kustības. minūti padejoja hologrammas priekšā, tad iekliedzās un skrēja apskaut mammu. un tad atpakaļ.
14. Augusts 2018
:
es esmu TĀDĀ STRESĀ!
kāpēc es vienkārši nevarēju kaut ko uzgleznot, kāpēc man jāizdomā darīt visādas lietas, kuras nekad mūžā neesmu darījis un kuras man nav iespējas izmēģināt, un vēl cerēt, ka tas viss neizskatīsies pēc sūda. visvairāk mani uztrauc runāšana publikas un kameras priekšā. es drebu jau vairākas nedēļas. es nezinu, ko teikt.
un es esmu pumpains!
kāpēc es vienkārši nevarēju kaut ko uzgleznot, kāpēc man jāizdomā darīt visādas lietas, kuras nekad mūžā neesmu darījis un kuras man nav iespējas izmēģināt, un vēl cerēt, ka tas viss neizskatīsies pēc sūda. visvairāk mani uztrauc runāšana publikas un kameras priekšā. es drebu jau vairākas nedēļas. es nezinu, ko teikt.
un es esmu pumpains!
13. Augusts 2018
6. Augusts 2018
:
vakar vakarā braucu mērīt izstādei podestu. trolejbusā pamanīju, ka sāk šausmīgi līt. izkāpjot paskrēju zem jumtiņa. kad lietus mazliet pierima, skrēju tālāk, bet lietus atkal pastiprinājās un patvēros zem nākamā jumta. stāvēju tur minūtes divdesmit. lietus gāza spaiņiem, zibeņoja. daži skrēja basām kājām, smējās, lamājās, dejoja, aplaudēja. sāku ēst čipsus un domāt par dzīvi. pofig to podestu, skriešu pāri ielai un braukšu mājās. īsajā posmā paspēju izlīt līdz kaulam. brauciena laikā pārstāja līt, un pēkšņi viss tik skaisti. nekā no tā putekļainā pelēkuma, visas krāsas ir nomazgātas un piesūkušās ar ūdeni, sulīgas. pat tumsa šķiet tumšāka. un bērzi tik smieklīgi! visi tie trakie vējā plīvojošie zariņi pēkšņi tik nopietni, ūdens smagumā nokārušies pilnīgi vertikāli, izmirkušas garmatainas meitenes. un debesīs visskaistākā pāreja un pelēkā uz zilo, un tai priekšā daži mākoņi ar siltiem ielu apgaismojuma vēderiem.
23. Jūlijs 2018
:
bērnībā, kad brālim kritu uz nerviem, viņš draudēja mani miegā nogalināt. viņš arī pastāstīja, kā tieši - viņš iepirdīšot burkā, uzskrūvēšot vāku un pirdienu tur kādu laiku "iemarinēšot". tad kādu nakti atskrūvēšot to vaļā un uzgāzīšot man uz sejas, un es nosmakšot.
es arī atceros, ka man bija bail. bail no burkā marinēta pirdiena.
es arī atceros, ka man bija bail. bail no burkā marinēta pirdiena.
2. Jūlijs 2018
:
esmu mājās.
ceļš bija mokošs - trīs dienas līdz augšai piekrautā mašīnā kopā ar abiem vecākiem un diviem viņu draugiem. braucām arī pa nakti, pārāk lielā ātrumā uz nepazīstama, ļoti līkumaina ceļa. tad no tumsas uz ceļa iznira lapsiņa, tad dzērājs. nespēju beigt iztēloties, kā strauji bremzējot no krēsla apakšas izslīdēs lētās kafijas pakas un sasprūdīs pedāļos, kā burbona pudele no plauktiņa virs šofera galvas lidos man sejā, bet mammai būs vismaz smadzeņu satricinājums no pakausī ietriekušās alus sešpakas.
cik bronza ir skaista! viss, kas netiek aizskarts, oksidējas un kļūst tumšs. tā kā tāds pieskārienu reģistrators. bronzas lauvām spīd degungali, bronzas sievietes it kā sauļojušās krūšturī. vienu brīdi mamma fotografēja tēti, kurš aiztika melnas sievietes tūristu nopulētās zeltainās bronzas krūtis, kamēr mammas draudzene kutināja zeltainus bronzas pautiņus melnam jauneklim, viņu fotografēja viņas vīrs. es, aiz sakostiem zobiem ieslodzījis skaļu ņirgu, fotografēju ar acīm.
mājās ir skudru invāzija. sēdējām pie vakariņu galda, dzērām viskiju un spiedām skudras.
vecmamma pa šo laiku sākusi kļūt kurla, ar viņu jārunā kliegšus. pamodos sešos no rīta no šausmīga trokšņa. atvēru acis, pirmais, ko ieraudzīju - mākoņu tapetes uz griestiem, pirmais, ko saklausīju - I LOVE GOD. vecmammai ir jauns radio, tas sešos no rīta ieslēdz kristīgo radio. tik skaļi, ka var dzirdēt visās istabās pirmajā stāvā.
ceļš bija mokošs - trīs dienas līdz augšai piekrautā mašīnā kopā ar abiem vecākiem un diviem viņu draugiem. braucām arī pa nakti, pārāk lielā ātrumā uz nepazīstama, ļoti līkumaina ceļa. tad no tumsas uz ceļa iznira lapsiņa, tad dzērājs. nespēju beigt iztēloties, kā strauji bremzējot no krēsla apakšas izslīdēs lētās kafijas pakas un sasprūdīs pedāļos, kā burbona pudele no plauktiņa virs šofera galvas lidos man sejā, bet mammai būs vismaz smadzeņu satricinājums no pakausī ietriekušās alus sešpakas.
cik bronza ir skaista! viss, kas netiek aizskarts, oksidējas un kļūst tumšs. tā kā tāds pieskārienu reģistrators. bronzas lauvām spīd degungali, bronzas sievietes it kā sauļojušās krūšturī. vienu brīdi mamma fotografēja tēti, kurš aiztika melnas sievietes tūristu nopulētās zeltainās bronzas krūtis, kamēr mammas draudzene kutināja zeltainus bronzas pautiņus melnam jauneklim, viņu fotografēja viņas vīrs. es, aiz sakostiem zobiem ieslodzījis skaļu ņirgu, fotografēju ar acīm.
mājās ir skudru invāzija. sēdējām pie vakariņu galda, dzērām viskiju un spiedām skudras.
vecmamma pa šo laiku sākusi kļūt kurla, ar viņu jārunā kliegšus. pamodos sešos no rīta no šausmīga trokšņa. atvēru acis, pirmais, ko ieraudzīju - mākoņu tapetes uz griestiem, pirmais, ko saklausīju - I LOVE GOD. vecmammai ir jauns radio, tas sešos no rīta ieslēdz kristīgo radio. tik skaļi, ka var dzirdēt visās istabās pirmajā stāvā.