lmr

lmr @ 22:57: visu vasariņu nekā, bet nu tad noslēgumā ar grandiozu ZZZZZZZZZZZZZ istabā ielido irsis.

un es atkal sarāvies sēžu uz grīdas ar biezāko grāmatu rokās, kaut kādu ar čehoslovāku gleznojumiem uz stikla, ko griežu ziemassvētku kartītēm. sēžu un skatos, kā šis pulsē uz spuldzes, un tad aptracis sitas pret griestiem, un ar katru atsitienu tas nolaižas zemāk un zemāk, tuvāk manai šausmās ieplestajai mutei. tas mani redz. vai arī man izliekas, ka redz, bet katru reizi, kad sakustos, šis šaujas manā virzienā. pēc desmit minūtēm tas nolaižas uz aizkara maliņas. lēnām pa grīdu aizlienu uz koridoru, izvelku no nišas kobras flakoniņu, acis joprojām pievērsis irsim. lēnām tam tuvojos, kratot flakoniņu, tad ar izstieptu roku nomērķēju, dziļi ieelpoju un pūšu un pūšu un tas rāpo un es pūšu un bēgu prom un tas pazūd no redzeslauka kaut kur aiz biezā aizkara un ZZZ tik dusmīgi, bet es atkal notupies uz grīdas, nomērķējis. pēc laika vairs neko nedzirdu. ar mērāmkoku pabakstu aizkaru, ja nu šis tup otrā pusē un gaida, kad tam pavēršu ceļu atriebībai. paveru mazu spraudziņu, otrā rokā man grāmatas vairogs, un viņu ieraugu - guļ uz muguras palodzes stūrītī, pusaizmidzis kustina kājiņas, dibens vēl pulsē. pēkšņi kaut kā žēl. uzmetu tam biezo grāmatu. padauzu vēl ar dūri.