skates rītā iekļuvu sastrēgumā.
biju gulējis pusotru stundu un jau stundu atpalicis no grafika. skrēju uz pirmo transportu, kas nāca - trolejbusu. sen nebiju tik agri braucis uz skolu. nezināju, ka ceļš aizņems pusotru stundu ierastās pusstundas vietā. pirmo ceļa trešdaļu kritu panikā. domāju, vai varu lekt ārā un aizskriet uz tramvaju, skatījos atiešanas un pienākšanas laikus, bet neviens variants nešķita tā vērts. otro trešdaļu pavadīju pilnīgi izmisis, bezpalīdzīgs, nelaimīgs, dusmīgs, sakostiem zobiem, pret logu atspiestiem deniņiem, salstošu asariņu kreisās acs kreisajā kaktiņā, šaurā krātiņā iespiests pūķis, kuram blakussēdētāja elkonis pie katras piebremzēšanas maigi aizskar ribas kā naža dūrienu čuksti. gribēju arī čurāt. biju pārsteigts par emociju intensitāti. nezinu, kā es nenorāvos no savas garīgās siksnas. biju gatavs kliegt, sist, raudāt, izdauzīt logu, blakussēdētāju izspert no viņa vietas un piečurāt bikses, bet sēdēju un skatījos, kā ekrāniņā blakus pasaules slavenajām gleznām pulkstenis maina minūtes. kad uzsprāgu, no manis izsprāga nevis sitiens un čuras un kliedziens un asaras, bet ņirga. ņirga par savu sajūtu bezjēdzīgumu. kad to apjautu, varēju mierīgi elpot. kad beidzot izkāpu, es histēriski neskrēju uz skolu, bet apņēmīgā gaitā gāju kārt darbus. un pat divi nolauztie urbja uzgaļi, mēģinot skolas sienā izurbt caurumu, šķita uzjautrinoši.
bet sabiedriskais transports tagad šķiet bīstamāks. es noteikti nebiju vienīgais, kurš knapi nenorāvās no ķēdes.
Mūzika: meredith monk - the tale
Comments
|
Ir tik jauki laiku pa laikam atcerēties par šī bloga eksistenci un pārliecināties, ka vājprāts ir nevis īpaši neatkārtojama rakstura īpašība, bet vienkārši "human condition".
A.
A.