lmr

lmr @ 21:53: vakar, kad skolas solā pamodos (es nevaru ciest telpas, kas ir speciāli aptumšotas, kurās dienas gaisma knapi ielaužas tikai caur spraugām, lai projektors varētu spīdēt visā savā krāšņumā. tumsa zīdītājos izraisa miegu) bija ļoti interesanta psiholoģijas lekcija. viens no pieminētajiem eksperimentiem bija par to, kā ķermenis ietekmē emocijas, kā mīmika, ar kuru tu skaties komiksu, ietekmē komiksa smieklīgumu. atgriezeniskā saite. eksperimentā mīmiku izraisīja pildspalva, kas tika saņemta vai nu zobos, tādējādi piespiežot seju izraisīt ko līdzīgu smaidam, vai arī lūpās, sejai kļūstot :o, vai arī pildspalva tika turēta rokā. vissmieklīgākie komiksi šķituši tiem, kuri pildspalvu turēja zobos, otrajā vietā tie, kas rokā, bet trešajā :o. es sēdēju tur :o pat bez pildspalvas lūpās, jo iepriekš biju ticējis tikai tam, ka emocijas ietekmē ķermeni, un praksē tikai mazliet nojautis arī pretējo, bet es nezināju, ka procentuāli tas rada tik lielu atšķirību. es mēdzu apzināti cīnīties ar savu ķermeni. siet vaļā savus ekstremitāšu mezglus, lai emocionāli atvērtos pats.

atceros, kā pie lū biju saēdies sēnes, sēdēju pie virtuves galda, atspiedis galvu pret roku, savijis kājas vienu ap otru. es jutos kā vītņu kāpnes un kā dalī glezna. viņam bija darbs ar seju, kas uzstutēta uz puļķiem. mana roka kā kaulu puļķis, pret kuru atstutēta pakususi seja.

pārsvarā jūtos tā, it kā mana seja būtu peļķe, kurai apkārtējā pasaule brien cauri, un ūdens kustība ir mana sejas izteiksme. lielākoties mana seja ir ~
laikam jau baigā harmonija - smaidīt ar lūpu kaktiņiem uz leju. vai ar vienu uz augšu un otru uz leju, un acis ieplestas.

man šķiet, ka es nekad neko skaidru neesmu sajutis. visu laiku maisījumus. varbūt bērnībā. tagad viss redzētais vai dzirdētais sašķeļas daudzskaldņos.