lmr

lmr @ 19:02: braucu uz tukumu ar vilcienu. vagonā atkal bezkājis. sēž uz sola, aprautās kājas uzstutējis uz ratiņkrēsla.
iekrītu pusmiegā, nepārtraukti iemiegu un uztrūkstos. atveru acis. kāds aiz durvīm kliedz. man aiz muguras konduktores klusītēm sačukstas - mums ir aizliegts iet palīgā, bet redzi, ka neviens cits jau arī neiet palīgā. sēžu vagonā pa vidu un sākumā neko nesaprotu. pie kliedzošajām durvīm trīs čaļi - viens aizmidzis, otram austiņas, trešais spaida telefonu un uzcītīgi ignorē kliedzienus. ieraugu, ka esam ķemeros, un viss skaidrs, ceļos un eju, un tur bezkājis sēž uz pakāpieniem, cenšas kaut kādā neiespējamā veidā izdabūt pa durvīm ratiņkrēslu, bet durvis ir par šauru viņam un ratiņkrēslam. paņemu to aiz (slapjiem) rokturiem, bet tas ir kā turēt ļoti smagu kasti tikai aiz vienas maliņas, un tas sasveras, no sēžamās daļas izkrīt viss smirdošais saturs, var dzirdēt, kā ripo nauda (un gan jau ripo zem vilciena). kaut kā, balstot pret kāju, nodabūju to lejā. uz perona mētājas nokritušie spilveni, saņurcītas avīzes, maks, kapeikas, taukaini papīra maisiņi ar saspiestām bulciņām. pa to laiku atskrējusi konduktore ar snaudošo čali, abi no augšas noskatās. paceļu spilvenu, sajūtu mitrumu un saožu čuras, uzmetu uz ratiņkrēsla, mēģinu vēl ko celt, bet nezinu, kad prom brauks vilciens, un galvā visu laiku grozās erika ādamsona sāsta fragmenti par vīrieti pulētos apavos un svaigi tīrītā uzvalkā, kurš bezpalīdzīgi noskatās uz sūdu bedrē slīkstošu bērnu. manas rokas sniedzas un reizē attālinās no izkritušajām, piečurātajām lietām. bezkājis iesēžas ratiņkrēslā, konduktore mani sauc un ielecu vilcienā. skatījos uz savām čurām klātajām plaukstām un nesapratu - kāpēc viņš nevienam nelūdza palīdzību, bet tikai kliedza? kāpēc konduktores nevienam nelūdza palīdzību? kāpēc šāda veida situācijām nav izdomāts risinājums? un ja es nebūtu aizgājis palīgā?