lmr

01:00: sāku domāt, vai tiem sludinātājiem, kuri baznīcā vecmammai pirms ilga laika iestāstīja, ka viņa ir slima tādēļ, ka esam neticīgi, nav daļēja taisnība. viņas slimība saasinās, kad viņa uztraucas. uztraucas viņa par mums. uztraucas par mūsu neticību, par baznīcas neapmeklēšanu, par grēkošanu. viņa grib mūs paglābt, un viņai it nemaz neizdodas.

viņa sēž pie galda, pār to nolikta nūja, krēsls čīkst, seja viņai noslīdējusi. dāvjānīti, vai atceries tēvreizi? vai tu varētu vakarā pirms gulētiešanas par mani palūgties? kad par mani palūdzas, man paliek vieglāk.

esmu par to domājis. esmu domājis par aiziešanu uz baznīcu, par svecītes nolikšanu un palūgšanos. es zinu, ka tas nedarbotos. tas darbotos tikai tad, ja es viņai piezvanītu un pateiktu, kur esmu bijis. un šī ziņa, pat ja nedarbotos, viņu vismaz iepriecinātu. tas jau būtu kaut kas. es varētu arī samelot, ka esmu bijis baznīcā, bet to es sev nespētu piedot - ka viņas dēļ nevaru izdarīt pat tik daudz. atzīt viņas pasauli.

manai realitātei ir jāpiekāpjas viņas realitātei, ja viņai vēlu labu.

tēvreizi noskaitīju. nepiezvanīju. mēģinu saprast, vai tas nozīmē, ka ticu.

es zinu, ka neko nezinu, un ka citi arī neko nezina.