lmr

21:10: es neesmu pazudis. viss, ko šeit pēdējo mēnešu laikā esmu rakstījis, nonāk zem actiņas aprauts un nepabeigts.

man iet labi.
man nepatīk nekas, ko līdz šim esmu šeit uzgleznojis, toties pie molberta man beidzot ir jautri un viss mani pārsteidz.

māju īsti nepietrūkst. tikai dažkārt, kad telefonā dzirdu mammu. viņa mēdz iedot telefonu vecmammai, un tad es bināri sadalos, viena manis versija aizvērtām acīm griežas biroja krēslā antverpenē, otra acumirklī aizceļo uz tukumu, stāv vecmammas istabas durvju ailē un skatās, kā viņa gultā raustās ar telefonu rokā, kā atkal pie auss viņa tur mikrofonu un mani nedzird, un es kliedzu antverpenē, lai viņa mani sadzirdētu tukumā.

visur viss spraucas ārā. saules stari spraucas no degošas mākoņu spraugas, koks izspraucas no bruģa šķirbas, gluds zars izspraucas no raupja stumbra un mīksts pumpurs no gludā zara, plika paura paugurs izspraucas no matiem, kakliņš no apkaklītes, plauksta izlien no džempera piedurknes, un nagi lēnām kā zobeni izvelkas no pirkstu makstīm, potītes no bikšu starām, īkšķi no caurām zeķēm. izvelkama radio antena.

mēģinu meditēt, un vīrietis tur runā par sēdēšanu blakus domu plūsmai. bet man nav nekādas plūsmas, kurai sēdēt blakus, tikai kaut kāda iztvaikojušas upes gultne. un tad vienu brīdi jāļauj prātam darīt to, ko tas vēlas. un mans nedara pilnīgi neko! tas klusē, un tad tas domā par to, kāpēc tas neko nedomā. nesaprotu, vai es visu laiku esmu kaut kādā meditatīvā stāvoklī vai arī man galvā vienkārši ir stulbums, kapa klusums, nekas manī nenotiek.

amsterdamā gaidīju prāmi, skatījos zemē, un starp betona plāksnēm augošā zāle man sķita erotiska. mataina līnija. happy trail. pilsēta izstaipās un krekliņš paceļas.

es ļoti gribētu, lai kāds man tagad pabužinātu matus. vai kaut piedurtu pirkstu.