dažkārt atceros savu pirmo atmiņu. :
es biju maziņš redeļu gultiņā, man rokās sarkanas dzijas dzīpars, es to izstiepu caur redelēm, tas sniedzās līdz grīdai. pēkšņi tas nostiepās, kāds no pagultes to bija saķēris un rāva man ārā no rokām. kamēr to rāva, es redzēju, kā istabā ienāk mūsu kaķis. tātad zem gultas nebija kaķis, un dzīpariņu es palaidu vaļā.
un es reāli nesaprotu, tas ir - es nezinu, līdz cik gadiem bērnus tur redeļu gultiņā, vai ir iespējams atcerēties ko tādu, un vai es vispār toreiz sapratu, kas notiek, vai arī tajā kādu dīvainību saskatīju tikai vēlāk, jo atceros to es vizuāli, es nezinu, kas tobrīd notika manā prātā. varbūt dāvis bija palīdis zem gultas, varbūt mana pirmā atmiņa ir murgs. varbūt es to visu esmu izdomājis.
bet tas nu tā. kopumā man šķiet, ka līdz pirmdienai es paspēšu nomirt un augšāmcelties. es joprojām nevaru neko izsvītrot no skates darbu to do listes, jo neko līdz galam vēl neesmu pabeidzis, un šo to vēl pat neesmu iesācis. mana istaba izskatās pēc sprādziena. visas skapju durvis vaļā, no tām ārā sprāgst drēbes un zīmuļi, viss aizkrauts, uz grīdas grāmatas, 0,2l šņabītis, āmurs, naglas, skaidas, līme, krāsas, otas, stikli, kivi, lapas, cigaretes, kartoni, mati, kafijas krūzes, putekļi un arī es tur visa vidū krītu panikā.
ar katru gadu kļūst arvien trakāk, jo es nemācos no savām kļūdām un spītīgi visu atstāju uz pēdējo brīdi.
es biju maziņš redeļu gultiņā, man rokās sarkanas dzijas dzīpars, es to izstiepu caur redelēm, tas sniedzās līdz grīdai. pēkšņi tas nostiepās, kāds no pagultes to bija saķēris un rāva man ārā no rokām. kamēr to rāva, es redzēju, kā istabā ienāk mūsu kaķis. tātad zem gultas nebija kaķis, un dzīpariņu es palaidu vaļā.
un es reāli nesaprotu, tas ir - es nezinu, līdz cik gadiem bērnus tur redeļu gultiņā, vai ir iespējams atcerēties ko tādu, un vai es vispār toreiz sapratu, kas notiek, vai arī tajā kādu dīvainību saskatīju tikai vēlāk, jo atceros to es vizuāli, es nezinu, kas tobrīd notika manā prātā. varbūt dāvis bija palīdis zem gultas, varbūt mana pirmā atmiņa ir murgs. varbūt es to visu esmu izdomājis.
bet tas nu tā. kopumā man šķiet, ka līdz pirmdienai es paspēšu nomirt un augšāmcelties. es joprojām nevaru neko izsvītrot no skates darbu to do listes, jo neko līdz galam vēl neesmu pabeidzis, un šo to vēl pat neesmu iesācis. mana istaba izskatās pēc sprādziena. visas skapju durvis vaļā, no tām ārā sprāgst drēbes un zīmuļi, viss aizkrauts, uz grīdas grāmatas, 0,2l šņabītis, āmurs, naglas, skaidas, līme, krāsas, otas, stikli, kivi, lapas, cigaretes, kartoni, mati, kafijas krūzes, putekļi un arī es tur visa vidū krītu panikā.
ar katru gadu kļūst arvien trakāk, jo es nemācos no savām kļūdām un spītīgi visu atstāju uz pēdējo brīdi.
Comments
|
arī mana 1. atmiņa ever ir par redeļu gultiņu. man viņā iesprūda kāja.
(Reply to this) (Thread)
|
es savukārt atceros pretī tai pašai redeļu gultai novietoto plakātu kur kādus dažus gadus vēl savā bērnībā nespēju saprast, kas tur attēlots, bet ap kādiem 4. vai 5. g.v. pieleca ka tas ir milzīgs motocikls. un The Kelly Family plakātu.
(Reply to this) (Parent)
Es redeļu gultā biju līdz 3 ar 1/2, līdz pārvācāmies. Bet pirmā atmiņa ir par kivi ēšanu omas gultā, kas tajā pašā telpā, ku redelene.
A, un par pēdējam rindkopām, tas pats. Pirms gadiem 4 man uz grīdas bija arī saplēsts netīrs šķīvis un kopumā kādi četri spoti, kur varēja nolikt kāju, lai pārvietotos pa telpu.
es atceros daaaaaudzas ļoti senas atmiņas, bet es nemāku noteikt, kura no tām bija pirmā. kā to var zināt?
(Reply to this) (Thread)
es īsti nezinu. es tikai zinu, ka redeļu gultiņa ir senatne, un pēc tās man ir diezgan liels tukšums līdz vēlākai bernībai, kad es vairs nebiju redeļu gultiņā.
ā, tādas tās lietas, skaidrs.
nu, es tikai zinu, ka visas atmiņas par laukiem, bērnudārzu un pirmajām mājām man ir līdz 6 gadu vecumam.
ā, un vēl laikam laika joslu varētu apzināt pēc tā, ka vecvecmāmiņa nomira, kad man bija nepilni 4 gadi.
man liekas, ka mana pirmā atmiņa ir par kāmīti (vai kādu citu grauzēju?) bērnudārzā, jo tas bija pirmajās grupiņās.
vai arī par mammas skaisti plandošo kleitu/svārkiem saulainā dienā, kad es viņu gaidīju pie vārtiņiem un tad laimīgi smaidīju, kad tiku opā
nu, es tikai zinu, ka visas atmiņas par laukiem, bērnudārzu un pirmajām mājām man ir līdz 6 gadu vecumam.
ā, un vēl laikam laika joslu varētu apzināt pēc tā, ka vecvecmāmiņa nomira, kad man bija nepilni 4 gadi.
man liekas, ka mana pirmā atmiņa ir par kāmīti (vai kādu citu grauzēju?) bērnudārzā, jo tas bija pirmajās grupiņās.
vai arī par mammas skaisti plandošo kleitu/svārkiem saulainā dienā, kad es viņu gaidīju pie vārtiņiem un tad laimīgi smaidīju, kad tiku opā
(Reply to this) (Parent)
bet gulēšanu redeļgultā es arī atceros, jo es tur dažreiz gulēju arī pēc bēbja vecuma, neatceros vai tāpēc, ka man tur patika gulēt vai tāpēc, ka nebija citur kur gulēt.
man bija maliņā izņemta 1 vai 2 redeles, lai varu nākt un iet kad gribu
man bija maliņā izņemta 1 vai 2 redeles, lai varu nākt un iet kad gribu
(Reply to this) (Parent)