lmr

lmr @ 10:17: dažkārt atceros savu pirmo atmiņu.

es biju maziņš redeļu gultiņā, man rokās sarkanas dzijas dzīpars, es to izstiepu caur redelēm, tas sniedzās līdz grīdai. pēkšņi tas nostiepās, kāds no pagultes to bija saķēris un rāva man ārā no rokām. kamēr to rāva, es redzēju, kā istabā ienāk mūsu kaķis. tātad zem gultas nebija kaķis, un dzīpariņu es palaidu vaļā.

un es reāli nesaprotu, tas ir - es nezinu, līdz cik gadiem bērnus tur redeļu gultiņā, vai ir iespējams atcerēties ko tādu, un vai es vispār toreiz sapratu, kas notiek, vai arī tajā kādu dīvainību saskatīju tikai vēlāk, jo atceros to es vizuāli, es nezinu, kas tobrīd notika manā prātā. varbūt dāvis bija palīdis zem gultas, varbūt mana pirmā atmiņa ir murgs. varbūt es to visu esmu izdomājis.

bet tas nu tā. kopumā man šķiet, ka līdz pirmdienai es paspēšu nomirt un augšāmcelties. es joprojām nevaru neko izsvītrot no skates darbu to do listes, jo neko līdz galam vēl neesmu pabeidzis, un šo to vēl pat neesmu iesācis. mana istaba izskatās pēc sprādziena. visas skapju durvis vaļā, no tām ārā sprāgst drēbes un zīmuļi, viss aizkrauts, uz grīdas grāmatas, 0,2l šņabītis, āmurs, naglas, skaidas, līme, krāsas, otas, stikli, kivi, lapas, cigaretes, kartoni, mati, kafijas krūzes, putekļi un arī es tur visa vidū krītu panikā.

ar katru gadu kļūst arvien trakāk, jo es nemācos no savām kļūdām un spītīgi visu atstāju uz pēdējo brīdi.