lmr

vienalga, nezināma vieta vai pazīstama, tikai uz reālās jutekliskās pieredzes tu vari to ticami aprakstīt, uzbūvēt, pat ja tas būtu Marss. atceros, kā Zigmunds Skujiņš pirms simt gadiem Jauno autoru seminārā kādam teica (ne man), kurš bija aprakstījis stāstā, kā brauc naktī vilcienā un redz pa logu tādu un šitādu ainavu: neko tu tur neredzi, izņemot savu atspulgu! Jo tā ir - vicienā gaisma, ārā tumsa, un neko vairāk par savu seju tu tur saskatīt nevari.
Tā ir tā realitāte, taustāmā, raupjā, tas, kas rada ticamību jebkura žanra literatūrā. Un tikko tu pieļauj kādu tamlīdzīgu kļūdu, lasītāja doma aizķeras, viss darbs kļūst apšaubāms.
Tā man šķiet.

(Reply to this) (Thread)

es par lasītā teksta iztēlošanos, ne rakstot. piemēram, aprakstīts dzīvoklis, un es uzreiz iztēlojos savu dzīvokli, un tad, lasot tālāk, tas tiek aprakstīts vairāk un nemaz nevar būt mans dzīvoklis, tad iztēlē jābrucina nost sienas un jābūvē jaunas izlasītās istabas, un esmu divdesmit gadus krājis atmiņā sienu/grīdu/logu/mēbeļu/tekstūru/faktūru u.c. lietu katalogu, lai salīmētu kopā tādu, kāds tas ir uzrakstīts, bet tas ir tas, ko man izdarīt ir grūti, jo nevaru pietiekami distancēties. visu salīmēt ir viegli tikai pasakās un pilnīgi šizo grāmatās, nez, gaetāno krematosā, piemēram, jo tajās var ienirt kā sapnī, un sapnī jau viss šķiet īsts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ahā, pāpratu.

(Reply to this) (Parent)

Haha, lasīju Tavu ierakstu, māju ar galvu un domāju - tieši šitā arī ir, jo īpaši Gaetāno Krematosā.

/augsne

(Reply to this) (Parent)