lmr

lmr @ 21:22: lasot vienmēr iztēlojos sev pazīstamas vietas, lai aizpildītu neaprakstīto, un es no tā nekādi nevaru izbēgt. galvā šo to pagrozu, kā saka teksts, tur uzaug kalns, iekšā sienas krāsa pēkšņi nolūp, palodze apaug zirnekļu tīkliem, bet pamats nemainās. un pat līdz galam aprakstītajās un nezināmajās vietās ielien pazīstamās. un tas man mazliet riebjas, jo nevaru galvā iztēloties ko pavisam svešādu, bet mazliet arī patīk, jo pazīstamās vietas kļūst ne tik pazīstamas. tikai ļoti retos gadījumos, kad aprakstītajām vietām es it neko pazīstamu nevaru pielīdzināt, notiek lēna izniršana no miglas svešatnē, un tad ir baigi labi. bet arī pazīstami ir labi. viss ir labi! cilvēku izskatu gan grūti mainīt, tie jau pirms izskata apraksta pēc kaut kā izskatās, tie nekad neiznirst no miglas.