lmr

19:03: neko nesaprotu.
viss aizkrauts, pat dusmas nenāk, vienkārši bezspēks.

bijām biržā, tur staigājām apkārt un skatījāmies mākslu. heinrihsons nevarēja neklusēt un man noriebās. vai var just auru? viņš liek savu roku pie rozā koka kolonnas "mēnessgaisma", bet tad viņam pastāsta, ka iespējams, ka tas saistīts ar dzīvnieku upurēšanu mēnesgaismā, ka no tā tas rozā. baigi erotiski, viņš saka par rozā un melnu kaučuka masu, kur milzīgā veidojumā saspiests daudz pupu un grūtnieču vēderu atveidu, un bija riebīgi, kāda vēl erotika deformētā miesas kunkulī. kā var būt tik bail paklusēt, nafig nepārtraukti par visu jārunā, pat ja nav nekā sakāma. un beigās vēl kompozīcijas skolotāju baksta ar acīm - nu, tev ir kas sakāms? nav nekā? nav nekā? pēc tam gājām ēst pelmeņus. man ļoti patīk. pēc izstādēm nevis dzert vīnu, bet ēst pelmeņus. vai runāt par kultūras lietām ar desmaizi mutē.

transportos pēdējā laikā nostājos vai apsēžos tieši aiz tām zīmēm, kas rāda transporta ciparu un maršrutu, tāpēc manam skatam pa logu paveras tikai cilvēku kājas. un kādas kājas. pēc braucieniem arī skatos uz kājām. vējš plivina bikses, daudz smieklīgu kurpju, pa vidu femme fatale vingrina potīti melnās augstpapēdenēs, balansē uz papēža, vecāki pietupušies šņorē bērniem kurpes, rekur kājas uz riteņa un bums, rekur jau arī seja - apgāzies, no ielas savāc izkritušās atslēgas.

šodien atkal kaut kas uznāca. viss šķita izplūdušām robežām, nenoteikts un nesaprotams, kāds arī viss patiesībā ir. nespēju saņemties ielīst sarunā un pateikt, ka eju prom un atā. kā lai to izdara organiski, kā lai zina, kurš klusuma brīdis būs pietiekami garš, lai es uzsāktu sakāmo. vienkārši aizgāju. es esmu spoks. manu klātbūtni nevar just, man vienmēr kāds uzkāps virsū, atkāpjoties atmuguriski. cilvēki, stāstot par neseniem saviem notikumiem, mēdz man vaicāt, vai es arī todien nebiju klāt. es nebiju! vai tā ir vienmēr un pat tad, kad esmu klāt? mani atceras kā varbūt. es esmu kaut kāda izdomāta atmiņa. staigājoša, klepojoša mistika.