biju sadraudzības vakarā. visi ilgas stundas stāv ārā un pīpē, bet ārā tumšs un neviena seju neredz, bet tas neko daudz neiespaido, jo tāpat vēl neatceros kursabiedru sejas. manu gan jau atceras, esmu vienīgais vecis. :( un vēl visa tā introvertā huiņa, jo pirmajā septembrī intensīvi komunicēju un izlādēju visas savas runāšanas baterijas.
vēl visu laiku vaļā veras bikšu priekša. šausmas.
es jūtos kā slimnīcā, kurā it nemaz nesaprotu sistēmu, tikai šeit cilvēki laipni atbild un grib palīdzēt. un ir tik daudz darbu. un man ir bail. un es rakstu daudzus e-pastus pārāk lietišķā valodā, jo viss notiek tad, kad man notiek citas lietas.
un visam pa virsu es lasu savu veco dienasgrāmatu un jūtos kā depresīvs piecpadsmitgadnieks, pamazām pārņemot agrāko leksiku un naktī raudot, apskāvis bērzu.
Comments
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
man jau laikam vislabāk par to bikšu priekšu patika!
(Reply to this) (Thread)
es nezinu, kā tu to uztvēri, bet tā vienkārši veras vaļā pilnīgi bez iemesla. un arī šis izklausās tā, kā tam nevajag izkausīties :(
|
jā, jā, es sapratu pareizi, bet man tāpat tas ļoti patīk!
bikšu priekša čista best.
un esmu Tev un Rebekai parādā "Prozit" kasti! jūs bijāt lieliski!!
un esmu Tev un Rebekai parādā "Prozit" kasti! jūs bijāt lieliski!!
(Reply to this) (Thread)
|
Tici man, viss būs ok. Bet vecu ierakstu pārlasīšana tiešām ir bērzu apraudāšanas un apskaušanas vērti.