Nu, sākās ar kolektīva tusu 22. jūnijā - bijām pie Smārdes, pie Valguma ezera - tusējām, ēdām, spēlējām vienu lomu spēli par to, kas labi, kas slikti mūsu uzņēmumā, es biju savas komandas direktors, mēs uzvarējām, tagad man ir dāvanu karte Ls 30;- vērtībā uz Molu, pārējiem komandā Ls 20;- Super!

23. jūnijā aizdevos dažus km aiz Tūjas, uz vienu kempingu, kur tad arī notika līgošana, bet Jāņu sajūtas nebija - baigās masas, maz zināmu cilvēku. Boring!

24. jūnijā atbraucu atpakaļ uz Rīgu, biki savedu sevi kārtībā, pagulēju, tad braucu uz Smārdi, kur biki iedzēru šņab' un padancoju no visas sirds. Satiku dažu cilvēku, kurus gan sirds priecājās redzēt, bet prats teica - ni, ni!

25. jūnijā atgriezos Rīgā, patusēju pa mājām, devos pie viena drauga iedzert alu un paskatīties filmas...

26. jūnijā - gulēju mājās, skatījos filmas, aizgāju pie viena drauga ciemā, tad aizgājām abi pie cita drauga ciemā. Papļāpājām. Beidzot nedzērām. Aizgāju mājās, palasīju grāmatu, sagatavojos morāli darbam.

Protams tam visam cauri siera ēšana, dzeršana, danči, nedaudz miega, peldēšanās jūrā un zosu dīķī! Jauki kaut kā! Bet tomēr šajos Jāņos kaut kā pietrūka... Iespējams, ka tas bija lietus, iespējams, dvēseles siltums... Un varbūt kokteilis no abiem...

Romiešu mitoloģijā — tirdzniecības dievs; dievu vēstnesis un kalps; maģijas un astroloģijas zinātājs...

Un šitā te planētiņa mana esot... Smiekls man - jāsāk burties! Un pa fikso!

;0)

No kalniņa lejiņā!
Baigi feini ar velo aizripināju uz Saulkrastiem sestdienas vakarā! Padzēru aliņu, pagulēju kādas trīs stunas, gāju vērot saullēktu uz mola! Brr! Pirmo reizi vēroju saullēktu jūras krastā - saule ceļas pār priežu galiem un migla vāliem vien veļas! Zeme deg! Un cauri miglai saules stari tik perfekti katrs saskatāms! Un tik jauki var redzēt kā saules līnija pārvietojas - sākumā apspīdot bāku, tad molu, tuvojoties krastam, to sasniedzot - stunad laikā ēnas sarāvās ļoti! Un tad kailpelde ledainā jūras ūdentiņā, kur kaijas aizdomīgi skatās uz cilvēka prieku par vilnīšiem! Tad jau drīz miniens mājup, protams, neaizmirstot dažas stundas pagozēties "jautrajā pludmalītē", lai brūnāk, un pa ūdeni padauzīties, pa vilnīšiem paspriņģot... Vēlāk, kā jau svētdienu vakaros pienākas - vanna, vakariņas, filma un labs miegs... (paldies tam, kas man daļu no tā sagādāja )

Lai jauka šī īsā nedēļa arī Tev, mans mazais draudziņ!

=0)

P.S. Man ir viltīgais smīniņš acīs un tāda kā laimīte dvēselē par to, ka var tā atļauties dzīvot!!!

P.P.S. come as you are as you were as I want you to be as a friend as a friend as an old enemy take your time hurry up the choice is your don't be late take a rest as a friend as an old memoria memoria memoria memoria

Tu cilvēks itkā kulies pa dzīvi, domā, ka viss ir forši - brīvība, neatkarība, darbs kaulus nelauž, daudz labu cilvēku apkārt...

Un tad viens vakars, kad atkal kaut kas noiet greizi, kāds solījis palīdzību, bet plāni mainās un palīdzība tiek atteikta. Sēdi un nezini, kam lai vēl palūdz... Un tādos brīžos gribas kādu blakus, tā bija arī, kad par slimību uzzināju, kad mašīna notrieca, kad vēl kas... Gribas kādu līdzās, kādam azotē paritināties un sajusties labi un drošībā... Kādu, kas palīdz, jo viss jau nav viena spēkos (vakardzienas ķibeli gan beigu beigās saviem spēkiem atrisināju)...

Bet nafig to visu - tādas lietas nāk un iet... Paliec vien Tu pats...

Vai visa dzīve ir kā nebeidzms meklējums?

Vīriši - tas ir trakums! Nevienu negribās, bet gribās daudzus! Nevajag man šajā brīdī, sirds nekāro man boydraugu, bet apkārt vīriešus man gribās... Negribu visus tos uķi-ķuķi, kur tu biji, ko darīji, vai mani mīli utt. Nafig. Pietam - manas akcijas ir kritušās, bet kamdēļ, to tikai retais zina, un lai tā arī paliek!

;0)

man ir riktīgi hujova (atvainojos par izteicienu). Gribu atvaļinājumu!!!


Bet, ja runā kopumā - dzīve ir skaista, kaut vai tāpēc, ka apkārt ir tik daudz cilvēku, kuri ir līdzās neko pretim neprasot. Vot tad var atļauties ļauties mirkļa burvībai...

majo serdce astanovilas
majo serdce zamerla
majo serdce astanovilas
majo serdce zamerla

Salda nopūta uz Tava vaiga, viena asara kā laimes cena.

Ja jau pasaulē mīt tik daudz nelaimīgu cilvēku, tad jājautā, vai vaina ir tajā, ka neprotam saskatīt to tajā, kas mums ir, vai arī kas nav kārtībā ar pasauli...?...

Un Tu, vai esi laimīgs? Un kāpēc?

Jauki jau nosvinēju un joprojām turpinu svinēt, tikai tagad biki piezemētāk...
Bija jau jauki! Paldies par ziediem, skaistām runām, dāvanām. Paldies par to, ka pacēlāt glāzes par mani (ne vienu vien), paldies, paldies, paldies! Bet ziniet? Manī tagad ir nedaudz laimes, nedaudz vecuma nastas, nedaudz vairāk gudrības un rūpju, bet tas jau ar vecumu parasti nāk... ;0)


Un atkal viņa dziedāja par māņiem, kas saulē izplēnē kā migla un lietū kūst kā cukurs...

Dodos uz Apocalyptica konci! Tūliņ jau pametīšu silto darbavietu un iešu lēkāt ar savu klibo kāju (pagājušajā nedēļā mani ar riteni nonesa džips)! Bet tas ir tā vērts! Apsolījuši pat vienu čellu salauzt!
Bet vispār - es mīlu dzīvi! Un cilvēki ir vienas sasodīti interesantas radības!

Lai jauki man un pārējiem!

=0)

Tu cilvēks mierīgi dzīvo savu dzīvi. Dzirdi jau apkārt visādas šausmas par slimībām un tādā garā. Tad pienāk diena, kad Tev pasaka ārsts, ka ir ļoti liela varbūtība saslimt ar vēzi, tādēļ esi vien cilvēks uzskaitē pie manis, jo vīrusu esošo ārstēt nevar - gaidam vēzi un tad vēzis pirmajā stadijā jau gan ir ārstējams. Man sāp... Man ir bail...

Dzīve taču ir tik skaista!

http://www.jumpstation.ca/recroom/comedy/python/life.html

Pēdējā laikā jūtos pazudusi! Nē, ne jau tā, ka manis nav! Es taču esmu - kolēģi mani satiek, tot samij kazjol mani satiek, draugi mani satiek, ģimene šad un tad mani satiek. Bet es pati? Kaut kā pēdējā laikā satikt sevi nespēju!
Man ir labi, ir beigusies melnā svītra, drīz būs jubilēungs utt., bet manis itkā nav. Es esmu kaut kur starp to un šito. Bet, atrodoties pa vidu, manis patiesībā itkā nekur nav. Es plivinos kaut kur pie hotizonta starp debesīm un zemi, starp jā un nē, starp ir un nav.
Bet - patīkami...

Es smaidu pie sevis...

A viss, ko es tev teicu
Ir nieki
A viss, ko es tev teicu
Ir blēņas

A vienīgais, ko zinu patiesi
Zinu patiesi
A vienīgais, ko zinu patiesi
Šonakt būs pilns mēness

A tagad nečuksti man ausī
Tik maigi, tik maigi
A dari to pa īstam, pa īstam
A citādi es varu kļūt nejauks, nejauks
A citādi es varu kļūt nīstams

A nečuksti man ausī
Tik maigi, tik maigi
A dari to pa īstam, pa īstam
A citādi es varu kļūt nejauks, nejauks
A citādi es varu kļūt oioioi!

Nu kāpēc vispār
Tu man atdodies? Nu?
Nu kāpēc tu šonakt
Esi tik draiska? A?

Nu vai tad tu neredzi kokā
Nedzirdi kokā
Nu vai tad tu neredzi kokā
Dzeguze, maita
Manus gadus skaita-ta-ta-ta-ta

Oi, kas tā par sievieti
Oi, kāds viņai skatiens
Kādas viņai kustības
Un kādi viņai rudi mati!

A viņa dzer tīru baltu
Un viņa ir viena
Un es jau ceļos kājās
A ko viņa man saka?
Viņa saka – oi, liecies ka tu mierā!

A nečuksti man ausī
Tik maigi, tik maigi
A dari to pa īstam, pa īstam
A citādi es varu kļūt nejauks, nejauks
Citādi es varu kļūt nīstams

A nečuksti man ausī
Tik maigi, tik maigi
A dari to pa īstam, pa īstam
A citādi es varu kļūt nejauks, nejauks
Citādi es varu kļūt oioioi

A nunununununu
Tu neesi kuce. Nu?
A nu es neesmu ezis. Nu?
A nu ta ko ta mēs gribam
A viens no otra?
A aiaiai!

A nunununun …

Pasākums* bija varen izdevies! Es sen tā nebiju pa Rīgu izdauzījusies! Poličus nebiju tā kaitinājusi (mums trīs mašīnas atbrauca patrenkāt, bet vēlāk atvainojās un aiznrauca). Dailes teātris - Mežaparks -Mēle. Uz Mēles baigais pikniks! Daudz jauku seju, laba mūzika.
Pēc tam jau arī tika ietusēts, kāja asiņaina dabūta un citi bonusi!
Man prieks, ka es biju!




*"Velo akcija KRITISKAA MASA v3.0

Kas? Kur?
Velobrauciens pa Riigas ielaam. 1. maijaa - 14:00 pie Dailes teaatra
kopaa ar saviem draugiem un velosipeedu

Kaapee?
Shai akcijai ir daudz un dazhaadi iemesli – tie ir atkariigi no
tevis. She vismaz dazhi:
Taapee, ka maijs izsenis ir bijis laiks, kad cilveeki svin pavasari
un dziivi.
Taapee, ka velobrauceeji joprojaam netiek uzskatiiti par
pilntiesiigiem satiksmes daliibniekiem. Atceries: mees neblokjeejam
satiksmi – mees esam satiksme!
Taapee, ka pieaugoshais auto skaits, nopietni apdraud tavu un
apkaarteejaas vides veseliibu – satiksmes negadiijumi, izpluudes
gaazes, kari naftas deelj.
Taapee, ka ir nepiecieshams atguut publisko telpu, kuru mums
atnjeemushas ne tikai automashiinas, bet arii striktais sadaliijums,
ko kur driikst dariit. Pakljausim publisko telpu savaam veelmeem,
nevis savas veelmes varas un kapitaala intereseem.
Taapee, ka ir nepiecieshams starptautiskajaa straadnieku
solidaritaates dienaa izraadiit solidaritaati pasaules
straadaajoshajiem, kuri joprojaam tiek ekspluateeti.
Taapee, ka citaadaaka pasaule ir iespeejama un taa saakas ar tevi!

Liidzdarbojies!
Censhoties izvairiities no centralizeetas un hierarhiskas
organizeeshanaas, ticot spontanitaates un dazhaadiibas speekam,
aicinaam katru piedaliities pasaakuma (pash)organizeeshanaa, izplatot
info (kaut vai saaicinot draugus) un izdomaajot savus idejiskos
motiivus velo akcijai. shis ir tavs pasaakums – aktiivi
liidzdarbojies pasha brauciena laikaa – piedalies marshruta izveelee,
izdailjo savu velosipeedu un sevi, panjem liidzi savu karogu,
izveelies skanjas ainavu (panjem liidzi svilpiiti vai magnetafonu
(getto balster!)). Akcijai nebuus liideru – neviens neteiks priekshaa
ko dariit taalaak. Vienvaardsakot – viss notiks kaa vien tu
veeleesies. Akcijas izdoshanaas ir tavaas rokaas!"

Kad man bija kādi 5 vai 6 gadi, dzīvoju Kaļķu ielā 2 - tajā mājā, kur tagad merši apakšā izlikti. Tur ir tāda vārtrūme uz pagalmu, kas ir pie Pēterbaznīcas. Dīvoju virs šīs vārtrūmes stāvu augstāk. Zem mums dzīvoja viena sirsnīga krievu kundze ar dēlu un vectēvu - ļoti medaļainu kungu, kurš kāds pulkvedis vai kas tamlīdzīgs bijis. Atcerējos, ka viņiem mājās vienmēr bija auksta grīda, jo lielā istaba bija tieši virs tās vārtrūmes. Un viņa ļoti cītīgi centās runāt latviski. Katru reizi, kad nāca ciemos, kad zvaīja pie durvīm, kad jautāja viņai, kas tur ir, viņa allaž atbildēja: "Laupitāji".



Kamdēļ tieši šī atmiņa?

Viedais ir necis tas, kurš zina, bet tas, kurš vēlas zināt.
                                                                   
                                                                                by Helēna

Brīžiem man šķiet, ka viss jāmet pie malas un jābauda jaunība... Brīžiem man šķiet, ka vēl bišķi un pietrūks spēka... Brīžiem šķiet, ka kursadarbu nenodošu, prezentāciju neuztaisīšu un darbam arī spēka nebūs, lai visu laikā pabeigtu... Brīžiem negribās no rītiem celties, lai ietu uz sporta klubiņu savas kuslās miesas izkustināt... Brīžiem... Tādi brīži ir arī ar laimi, mīlestību un visu pārējo ar to saistīto... Brīžiem šķiet - nafig tas viss...

Kur es tomēr ņemu visus tos spēkus sevī, lai tomēr dotos uz priekšu šajā dzīvē?

Viena no viņām ir Helēna
Romantiskās mīklas atminējums. Kaislīgo mīlas vēstuļu adresāte izrādās Sociālistiskā darba varone...