"Vispār jau jārēķinās ar to, ka dzīve nav nekāds rožu dārzs. Kā saka dzīve ir kā klavieres - baltie taustiņi mijas ar melnajiem un pa virsu nāk vāks jeb, kā viens gudrs cilvēks vārdā Forests Gamps ir teicis - Dzīve ir kā konfekšu kārba. Tu paņem konfekti un nekad nezini kāds pildījums tajā būs.

Dzīvē viss sastāv no vienkāršām patiesībām? Pārsvarā no aksiomām. Tā tak ir tik viegli! Viss ir aksiomas. Un tādā veidā dzīvojot nav iespējams radīt problēmas sev un, ja citi saprtot, citiem arī. Grūāk ir tieši ar to, lai saprastu citi. Jā, protams, ka mēs neaizmirstam šad un tad papurpināt par eksistenciāliem jautājumiem, bet tie jau arī tādas aksiomas vien ir, ja padomā. Katram jau sava taisnība, tad kādēļ mesties cīniņā, lai to pierādītu. Viss vienās aksiomās!!!
Dzīve ir brīnišķīga...

Stiprāko Lieldienu olu vajag glabāt vēsā vietā līdz nākamajām Lieldienām un tad apēst, tad nākotni varēs redzēt, vai arī halucinācijas.

=0)

Psychiatrists say that 1 of 4 people is mentally ill. Check three friends. If they're OK, you're it.

Diena ir ļoti skaista. Pasaule tāpatās. Tikai es jūtos ļoti vientuļa. Man kaut kā dzīvē trūkst... Es meklēju to, bet pat nezinu, kas tas ir...

Kārtējā nedēļa ir aizvadīta... Kaut kāda dīvaina bija. Nezinu, vai tas tādēļ, ka iepriekšējā nedēļā slimoju un uz darbu nenācu, bija grūti ritmā ieiet, vai arī tas, ka tik daudz esmu paspējusi izdarīt, pat galdu iegādājos mājās, vai arī kas cits, iespējams, ka slimības, kas mani sākušas vajāt...
Bet es ņipri cīnos pretī un būs jau labi, kā tas ir bijis allaž...
Bet, ko tad es īsti sev te stāstu? Varbūt, ka vajag vienkārši paklusēt, un tad jau īstās domas pašas pie manis atnāks, es vienkārši neklausos savā ķermenī šonedēļ, bet derētu...
Varbūt, ka atbildi šovakar gūšu "Radīšanas priekā" - lelles mēdz runāt vairāk, jo tā ir cilvēka maska. Šī maska man šovakar varētu ko jaunu pavēstīt...

Paverās jauks skats! Autostāvvieta otrpus Brīvības ielai... Ar vīteni apaugusi siena, vecais labais Koblenz, bet tagad tur ir rakstīts Adventus un Drogas, Lattelekom reklāma "Latvija runā." Apakšā kūsājošā satiksme. Un tam visam fonā fantastiskas zilas debesis un vakara saulīte...

Skaisti!

...jo, lai arī kā mēs censtos ko mainīt, tas ir un paliek tikai tāds kā našķis, kuru Tu apēd un ar to viss arī beidzas. Nedod Dievs, ka kādam ir sanācis iegādāties jogurtu, kuram beidzies derīguma termiņš...

Vakarnakt ar mani sarunājās mēnes...
Šorīt 
h2o
paziņoja, ka neesmu nekad bijusi īsti normāla (piekrītu)...
Un tad vēl šorīt šitais!: </span>www.booo.biz

Paldies Dievam, piektdiena ir klāt?!

Kad esi nomocīts, kad sēdi gultā pusaizmidzis, tad pasaki h2o , ka ir jādodas un dodies uz Vēstniecību, lai papļāpātu, iedzertu alu (daži izlecēji dzēra vīnu), papriecātos par mazo konkurenci un pieredzētu pārlieku lielu (?) uzmanības pievēršanu no apkārt esošajiem vīriešiem, nopirktu ķiršu-šokolādes-piena saldējumu un to notiesātu guļot gultā (veselās ogas un ķeskiņas) un aizgulētos no rīta.
Biežāk būs jāuzrīko ģimenes vakari...
</span>

Noņurdi, norūc...
Paslēpies manos matos
Un mīli...
Spēlējoties kā pavasara vējš
Kas ticis pie zaļajām lapām
Atbildi tikai ar smaidu...

Vakar izlasīju satriecošu tekstu uz kādas sētas pārdaugavā...

Mēs parasti sakam: "Tu neesi tas, par ko izliecies!" Bet vakar izlasīju: "Tu esi tas, par ko izliecies!" Un, ja nu tā ir? Mēs tik ļoti aizraujamies ar izlikšanos, ka kļūstam par to, par ko izliekamies...

Es dievinu masu pasākumus. Sen gan tādos nebiju bijusi, varbūt tādēļ sajūsma bija divtik liela! Biju "Rozā peldbaseinā"!
Biju gan tur pavēlu - domāju, ka pasāciens notiek piektdien, tādēļ sestdien, nekā ļauna nedomājot devos uz T. bāru aliņu iemalkot. Tad nu uzzināju, ka neko garām neesmu palaidusi un laidu uz Nākotni. Kad tur nonācu, cilvēkiem jau bija "jautri". Paklausījos kā spēlē "Regīna", kā dzied citi cilvēciņi, pariecājos par to, kā 220 dejo salsu, ko pats neatcerējās, pavārtījos sniegā (ne jau dzēruma iespaidā), izdancojos pati. Tad agrā rīta stundā devos pie miera un visu dienu nogulēju... Man patika!
Kārtējā nomuļļātā nedēļas nogale, kad paspēju pabūt tik daudzās vietās, satikt tik daudz cilvēkus, padaru tik daudz, bet neizdaru neko... Neko no tā, kas jāizdara, bet tā jau arī ir jaukākā atpūta, kad aizmirsti visus pienākumus!
Vīī! Es mīlu dzīvi! Es esmu laimīga!

P.S. Un beidzot mājās varu normāli mūziku klausīties, jo man tagad ir draugs Sony, ar labu skaņu, tāds paliels... (zinu, ka lielīties ir slikti)

P.P.S. http://www.dziesmas.com/songs.php?val=search&pageNr=1&SongID=3029&SearchParam=D%E2rznieks

=0)

Varbūtību teorija nav lieta, par kuru var mācīties tikai statistikā... Tā ir lieta, kura reāli izpaužas katra cilvēka dzīvē... Vienmēr tas sākās ar jābūtības "piedzimt" iestāšanos un beidzas ar jābūtības "nomirt" iestāšanos. Visa pārējā dzīve ir vienas vienīgas varbūtības. Savā ziņā piedzimšana un nomiršana arī izpaužas kā varbūtība, bet tikai laika ziņā, jo šie fakti ir neizbēgami jebkurai dzīvai (un arī nedzīvai) radībai (un neradībai).

Kāda ir varbūtība, ka metot vienlaikus divus spēļu kauliņus uz abiem uzkritīs 6?

Dzīve kā liela varbūtība...

Nu, vakardiena aizvadīta traki - tiesa, VIDs... Vismaz ar brāli viss kārtībā (daudz maz)... Dzīvosim tālāk...

Katrā ziņā, viss vienmēr beidzas laimīgi - ne jau priekš visiem, bet priekš kādas puses noteikti...

Es un mans koks! -> Kur ir mans koks? -> Kur ir mana galva?

Mazas austiņas ar tēju, tēja ar pienu. Uz nerviem krītošs troksnis kaut kur virs galvas (šamie sadomājušies jumtu taisīt!!!).
Man biki sabesīja viena lieta: manam brālim rīt tiesas sēde, mana kolēģe krīt panikā jo nogalināta viena mūsu kliente/sadarbības patnere, bet ko es? Es joprojām smaidu kā no rīta! Man viss sagādā prieku! Joprojām mīlu šo pasauli un visu, kas tajā!

Vai es būtu bezsirde?

Kalamburu diena... Gan darbā, gan uz ielas, gan manā prātā...

Šausmīgi daudz prieka un enerģijas manim ir iekšā! Tik daudz, ka spraucas ārā pa visām maliņām! Mans ķermenis ieelpo pasauli un izelpo lielum lielu prieku un dzīves mīlestību! Man liels prieks šodien par to, ka esmu piedzimusi, kaut arī no rīta sēdēju gultā un apspriedu to, ka izklaide manā dzīvē ir kļuvusi par rutīnu! (problēmas ar dzīves jēgu) Es strādāju, sportoju, mācos, skraidu pa pasauli, satieku draugus, nedēļas nogalē nogrimstu izklaidēs un skavās... Aizmiegu, esmu laimīga, aizmirstu nedēļas rutīnu, nonāku atpūtas rutīnā... Man dažreiz paliek bail par to, ka mana dzīve ir tik pa plauktiņiem salikta, tik paredzama, vismaz man...

Bet tik un tā - šodien es smaidu pār visu ģīmi un jūtos tik laimīga, ka brīžiem iezogās bailes par tās zaudētiespēju.

Bet bailes mani šodien neuzvarēs! Ne par kādu naudu!

=0)

Manā dvēselē lēnītiņām zogas klusums... Tāds mierīgs un rāms, tāds kā dusošajai zemei, kur tā vēl ir neskarta...

Maigs, rasas pieliets rīts kalnu ielejā pie dzidra avota, kas dus miglas plīvurā... Egļu mežiem apaugušas nogāzes...

Nodzerties no tā visa un palikt par meža bērnu, atgriezties pie mātes zemes...

Mīlu planētu, netieku pie viņas...

Klusums...