ljipa:

Manā dvēselē lēnītiņām zogas klusums... Tāds mierīgs un rāms, tāds kā dusošajai zemei, kur tā vēl ir neskarta...

Maigs, rasas pieliets rīts kalnu ielejā pie dzidra avota, kas dus miglas plīvurā... Egļu mežiem apaugušas nogāzes...

Nodzerties no tā visa un palikt par meža bērnu, atgriezties pie mātes zemes...

Mīlu planētu, netieku pie viņas...

Klusums...