laiks mūs nešķir.
Nu kādēļ es mūždien tik ļoti pieķeros cilvēkiem, ka nevaru savu dzīvi iedomāties bez viņiem, bez tās apjausmas, ka kaut kur tepat jau viņi vien ir, niecīga telefona zvana vai dažu stundu brauciena attālumā. Pēc tam slēpju asaras, kad viņi dodas prom un saku, ka viss kārtībā, lai gan nav, kā kaut kas vispār var būt kārtībā, ja līdz šodienai vēl joprojām neesmu iemācījusies aiziešanu pieņemt ar vēsu vai vismaz vēsāku prātu. Bet varbūt tā vajag. Nu, to skumjo sajūtu ar pāris asarām. Tad ir pēc kā ilgoties un liels, liels, milzīgs prieks, atkal satiekoties.