vienā elpas vilcienā
Bail, ka tas mazais laimes taurentiņš varētu sadomāt aizlidot vai kāds viņam uzliktu virsū savu lielo ķepu un saplacinātu un paliktu tikai puteklīši, un man būtu bēdīgs prāts, neizsakāmi bēdīgs, un tad es raudātu, jā, un droši vien ilgi raudātu, bet es ceru ka tā nenotiks, jo vienreiz taču ir jābūt labi, mhm, jābūt gan.