Patiesībā, man jau sen vajadzētu atzīt to, ka ar savu labāko draudzeni tā īsti vairs nesaprotos. Tās reizes, kad pie viņas iegriežos, pārvērtušās par tādām kā vizītēm pienākuma pēc un tas ir tik riebīgi. Atnākt, pasēdēt, pārmīt dažas nenozīmīgas frāzes. "Nu lab`, ta` es eju !", "Āha, čau.". Skumji, ka viss var izvērsties arī tā.