Par kādu paziņu.
Godīgi sakot, esmu pārsteigta, cik ļoti cilvēku var mainīties apmēram mēneša laikā. Liekas, ka es pazīstu divus dažādus Jāņus - viens ir tas, ar kuru bija patīkami parunāt un atrasties viņa sabiedrībā, bet otrs - pilnīgi pretējs un pavisam ne tāds, ar kuru es gribētu pavadīt vienā telpā vairāk par 10 minūtēm. Nu jā, es saprotu, ka katram uznāk tādi brīži, kad gribās pazīmēties, būt krutam, tādam baigi vēsajam džekam utt., taču, ja šis krutuma periods ievelkas, tad tas kļūst ne vien kaitinoši, bet arī stulbi. Gribētos, lai viņs vienreiz apdomātu, ko dara, un vienreiz pieslēgtos pasaulei, ibio, nevis dzīvotu kaut kādā izdomātā pasaulē, kurā problēmas nevis risina, bet noliek maliņā un domā - ai, gan jau kaut kā viņas tur pašas no sevis, gan jau kaut kā... Bet tā, lielos vilcienos, man ir vienalga, vienīgi, drusku žēl.