Esmu atpakaļ.
Nu tad tā. Pietiekoši ilgi esmu ziepējusies par to mūžīgo jautājumu - kāpēc. Var teikt, ka atbilde ir atrasta, viss apmēram skaidrs, vairs neko nevajag. Un vispār - vai tad tam tagad ir kāda nozīme ? Bija un izbija, bet tā taču ir vienmēr, sākas, beidzas, sākas, beidzas. Vienas beigas - kaut kā cita sākums. Nesen izlasīju kaut kur sekojošo Japāņu parunu: "Ļauj tam, kas pagājis, aizpeldēt prom pa straumi." Tieši to arī darīšu - aizsperšu atmiņas kā vecu konservu bundžu pa gaisu. Varbūt vēlāk uzmeklēšu un pakavēšos, bet varbūt tās tur tā arī paliks kaur kut mētājamies.