Sev par lielu prieku sonedel vaira nestradasu un tapec mierigi dzerot vinu varu atkal kaut ko iecibot, sodien paskatijos ko tad isti cilveki raksta sviesta ciba, daudziem ir daudz ko teikt par savu pieredzi un dzivi vispar daudzi runa par savam jutam daudzi tik juteligi un emocionali ka man tiri vai kauns paliek par to cik ciesi stavu uz zemes es un cik maz man to jutu ir:)
Bet varbut vienkarsi ir pienacis laiks kad dzivi un cilvekus pienemu tadus kadi vini ir un vini ir tik jauki, sodien izejot no darba sabucojos ar visiem ka neka nedelu darba vairs neradisos man italu kolegis mani sabuco ka nosmaukst vien, autobusa satieku savu autobusa draudzeni Lourdes meiteni ar kuru viendien vi9enkarsi iesaku runat un liekas ka viss ir tik jauki un labi.
Nesen el mundo izlasiju interviju ar kadu spanu psihologu kas man loti patika viens no vinam uzdotajiem jautajumiem bija ka saglabat laimes izjutu saja ekonomikas krizes laika un vina ieteikumi bija patiesam labi:
pirmais aizmirst ka ir krize, daudz kusteties, runaties ar cilvekiem (but plapigam), un palidzet citiem:) vislabak tiem kam patiesam gruti. Varbut tas viss parak pozitivi izklausas bet patiesam vajag runaties ar cilvekiem un ari izteikt savas domas un izjutas jo bez ta pie laimes gruti tikt.
Briziem kad piezvanu savam pasas bralim Latvija paliek baisi liekas ka pa laikam es runaju pati ar sevi un jasaka ka si sajuta man uznaca laiku pa laikam satiekoties ar dazadiem cilvekiem Latvija, mana pasreizeja darba man si sajuta uzmacas vienigi ka dodos kaut ko apspriest ar somu viriesiem.Tad jau labak but nejaukam un pateikt to ko doma nevis nokluset igni nopusoties, jo pie ka tad tas klusums novedis vai tad tevi labak sapratis, domaju gan ka ne.

Novelu visiem aizmirst par krizi un labi pavadit laiku un kartigi izplapaties ar saviem draugiem.