"Ļauj man palikt." viņa klusi nočukstēja. Galā bija punkts. Stāsts kā jau stāsts - bez sākuma un bez gala. Jo kuru gan interesēja, kā tas sācies un vai vispār reiz beigsies. Roka pastiepta pretī tukšumam. Reiz tur atradās viņa plecs. Līdzcilvēka. Jūs varbūt to sauksiet par viņas iedomu draugu, jo to saskatīt pa spēkam nebija nevienam, viņai vien. Varbūt smiesieties par tādu naivu mierinājumu. Cerību. "Tavā vecumā..." viņai reiz tika teikts, bet tālāk viņa nedzirdēja. Neklausījās. Paslēpās savā iedomu pasaulītē, kurā allaž blakus bija kāds, kad to visvairāk vajadzēja. Draugs, Sargeņģelis vai varbūt viņas pašas rēgs. Tas nebija būtiski. Sauciens nepalika bez atbildes. Tas nesāpēja, ļaut plaušām atkal pildīties ar gaisu, kad liekas, ka esi dvēseli izspļāvis pār lūpām, kliedzot aiz bezcerības. Nesaprasts. Pamests dzīves vētrā. "Kā tas var būt, ka tev visapkārt ir tik daudz cilvēku un tu jūties viena?" viņa sev pastāvīgi jautāja. Un tomēr viņa tā jutās. Kā egle vētrā, kas droši turas zemē, kad visi apkārtējie koki jau sen izgāzti ar visām saknēm. Visstiprākā viņa bija vienatnē.
|
"Can we pretend that airplanes in the night sky are like shooting stars I could really use a wish right now wish right now wish right now..." /B.o.B. feat. Hayley Williams "Airplanes"/ |
Šodien šis teiciens manās acīs ieguva pavisam citu nozīmi. Paldies Laurai M. un Sintijai K. par to! Iespēju ir daudz - izmanto tās! |
"Saulei austot celsimies... ...jeb katra diena ir jauns sākums." /Hassium/ Nāk rudens, nāk pārmaiņas, nāk jauna dzīve, kas sola tik daudz laba, kaut nevaru būt simtprocentīgi droša. Bet es tomēr esmu, jo man joprojām ir cilvēki, kam ticēt un uzticēties. Viņi saglabā pamatu zem kājām un reizē liek celties spārnos, kad kārtējo reizi apjaušu - lai kāda vienpate reizēm esmu, es tomēr mīlu sabiedrību, man dārgs katrs mirklis, kas pavadīts sarunās, katrs elpas vilciens, pirms smiekli izlaužas no krūtīm. Dārga tā sajūta, ka kāds nozadzis daļiņu no sirds un spītīgi atsakās atdot. Un nemaz jau arī nevajag. Vakar šķirstīju sen pierakstītas lapas un kārtējo reizi guvu no tā ko jaunu. Atmiņas par to sajūtu, ko tikai tagad spēju tā pa īstam novērtēt, kad atkal jūtos līdzīgi un apjaušu, ka reiz jau esmu to jutusi. Vēlētos no sirds pateikt paldies mīļajai Lauriņai, ka viņa reiz bija tieši tad, kad man to visvairāk vajadzēja. Sirds iesāpas, lasot, kādas muļķības var sarakstīt bērnišķīgās dusmās un mazliet sāp arī par to, ka tas prasījis tik daudz laika - saprast līdz galam tik daudz ko. Varbūt viss varēja būt citādi, bet galvenais jau ir tas, ka mums ir labi tur, kur tagad stāvam. Kaut gribētos vēl reizīti apskaut Tevi tā cieši un iečukstēt austiņā "Paldies". Mīļa man biji, savā ziņā vēl esi un vienmēr būsi. Paldies! |
"Lai no kādām tālēm nācis, liekas tikko elpot sācis..." /Renārs Kaupers "Starp Divām Saulēm"/ Kāpēc katrs Tavs zvans noved pie atkārtotas ieslīgšanas jūtu un pārdomu mudžeklī, no kura nekādi nevar tikt laukā vēl vairākas dienas? Es grimstu nostaļģijā un tāpēc rakstu, pat nezinot, ko mēģinu ar to visu pateikt. Atcerējos, kā sēdējām pie ugunskura "Pipariņos" un dziedājām. Nedomāju, ka arī Tev šī atmiņa dzīvo prātā tik spilgti tajās reizēs, kad uzpeld, jo tā laikam ir mana īpatnība - pieķerties tādiem konkrētiem mirkļiem, kuri man šķituši spēcīgi, jo aizķēruši kādu dziļāku stīgu sirdī. Bet tagad es jūtos pavisam apjukusi, jo prāts man saka, ka varbūt labāk pārplēst visas šīs stīgas, kuras mani vēl pie Tevis tur, un ļaut tām sadegt šīs vasaras saulē. Es negribu klausīt prātam, pārāk spēcīga tā mīlestība pret dzīvošanu visā ar sirdi un emocijās, tomēr tajā pašā laikā apzinos, ka tikai sirds vēl vispār mani tur pie tā visa.
|
Kad liekas, ir tik daudz gaisa, bet nav skābekļa. Sadegšana, bezgaiss gaisa pārpilnībā. Es mīlu klusumu, bet ar īstajiem cilvēkiem, kuri neliek ikkatrā klusuma brīdī justies tā, it kā kāds mēģinātu tevi caururbt ar trulu priekšmetu. Slēpies ēnās, izliecies, bet es jūtu. Tas mani grauž, cenšas nograut robežas, izpostīt miera ilūziju. Ak, aizveri actiņas un dusi, jo tas ir vienīgais atkāpšanās ceļš. Vienīgā iespēja izbēgt no... tevis. * * * Izkal važas sev no tērauda tā vietā, lai saplosītu to plastmasas rotaļlietu, kura Tevi tur. Sapin mirkļus. Zirnekļu tīmekļiem. Esi kā muša tīklā - baudi sava glupuma augļus, ja reiz uzķēries uz zirneklienes izmestā āķa. Tas taču ir cilvēka dabā kļūdīties. Tāpat kā tas ir cilvēcīgi nevilšus kādu sāpināt negribot. Tikai tādēļ, ka pietrūcis uzmanības, lai laikus pamanītu, kurp ved ceļš, ko kājas tik droši min. Taču tas ir muļķa dabā atteikties no kļūdām mācīties, par savu vienīgo aizbildinājumu izmantojot bērnības stulbumu neprātu, kad patiesībā laiks pieaugt. Muļķīgi visu mūžu pavadīt uz kāda pleciem tikai tāpēc, ka tur ir "labāka redzamība", tā vietā, lai uz savām kājām lauztos cauri pūlim. Muļķīgi neļaut sev pieaugt.
|
Pagaidām izvērtusies pārāk veiksmīga, lai atļautos to tā dēvēt. Jūtos gan sasodīti nogurusi no vakardienas vakara un tomēr saņemšos vēl vienam. Galvenais ir saglabāt emocionālo distanci, kaut gan tas nemaz grūti nenākas, jo jau tāpat jūtu, ka neesam uz viena viļņa, un tas ir sasodīti pozitīvi šajā situācijā. Vēl jau tikai vienu vakaru un nakti jāuztur morālais vairogs, cerams, tas sīcis būs viņu labi nokausējis un atplīsīs tikpat ātri kā vakar. Jā. * * * Aizplūst straume, paliek vien tuksnesis... sauss un pamests. Rudens lietavas aizskalo izžuvušo ceļu putekļus, samīca smiltis dubļos, bet viss atkal ir dzīvs, kaut netīrs un lipīgs. Tāpēc es mīlu rudeni apvienojumā ar jaunu sākumu. Emocionāla atdzimšana.
|
"Music is all around us. You just have to listen." /August Rush/ Tavi klusie soļi kā rēgi pamestas mājas bēniņos, kā čuksti mūsu atmiņās par laiku, kas pagājis, notīm, kas izspēlētas. Vientuļš puteklītis aizslīd pār ģitāras stīgām, kad pēc tik ilga laika mani pirksti pirmo reizi to atkal skar. Vai dzirdēsi tu, ja kliegšu? Varbūt viena nopūta būs skaļāka par gadiem krātu izmisumu telpā. Varbūt viena nots, vientuļš akords, klusumā ielauzusies skaņa spēs atmodināt? Maigs kā vismīkstākās dūnas ir mūzikas pieskāriens. Vai dzirdi tu, kā sirds mana dzied? Siltums mājo ik skaņā man apkārt, bet nejūt dvēsele to, kad bez sava rada tā klīst, tumsā un aukstumā. Vai dzirdēsi tu, ja saukšu? Ja pretī debesīm kā kliedzošas kaijas virs jūras aiztrauksies tavs vārds? Nāc, pastiep rokas man pretī un ļauj, lai pasaule smaida. Mēs nozagsim mirkļus, stundas un dienas, stumdot mākoņus padebešos. Bet nekad neviens nesauks pakaļ, ka tas ir nepareizi, neklausies, viņi nezina šo dziesmu. Jo tikai uz divām stīgām to var spēlēt - tavas sirds un manējās. Es mīlu tevi..
|
Mīlestība un atziņa ir viens, un ciešanas ir viņu mērs. Ciešanas un laime ir viens, un skaistums ir viņu mērs. Skaistums un bezgalība ir viens, un dzīvība ir viņu mērs. Dzīvība un nāve ir viens, un mūžība ir viņu mērs. Mūžība un mīlestība ir viens, un Dievība ir viņu mērs. Es jautāju mūžībai, kas mīlestība ir, un mūžībai nebija vārda, ar ko atbildēt... [Fricis Bārda] Izlasot šo atziņu, rodas ļoti daudz domu, grūti pat tās visas pierakstīt.
|