/August Rush/
Tavi klusie soļi kā rēgi pamestas mājas bēniņos, kā čuksti mūsu atmiņās par laiku, kas pagājis, notīm, kas izspēlētas. Vientuļš puteklītis aizslīd pār ģitāras stīgām, kad pēc tik ilga laika mani pirksti pirmo reizi to atkal skar. Vai dzirdēsi tu, ja kliegšu? Varbūt viena nopūta būs skaļāka par gadiem krātu izmisumu telpā. Varbūt viena nots, vientuļš akords, klusumā ielauzusies skaņa spēs atmodināt?
Maigs kā vismīkstākās dūnas ir mūzikas pieskāriens. Vai dzirdi tu, kā sirds mana dzied? Siltums mājo ik skaņā man apkārt, bet nejūt dvēsele to, kad bez sava rada tā klīst, tumsā un aukstumā. Vai dzirdēsi tu, ja saukšu? Ja pretī debesīm kā kliedzošas kaijas virs jūras aiztrauksies tavs vārds?
Nāc, pastiep rokas man pretī un ļauj, lai pasaule smaida. Mēs nozagsim mirkļus, stundas un dienas, stumdot mākoņus padebešos. Bet nekad neviens nesauks pakaļ, ka tas ir nepareizi, neklausies, viņi nezina šo dziesmu. Jo tikai uz divām stīgām to var spēlēt - tavas sirds un manējās. Es mīlu tevi..
Garastāvoklis:: |
creative |