listen

"Ļauj man palikt." viņa klusi nočukstēja. Galā bija punkts. Stāsts kā jau stāsts - bez sākuma un bez gala. Jo kuru gan interesēja, kā tas sācies un vai vispār reiz beigsies. Roka pastiepta pretī tukšumam. Reiz tur atradās viņa plecs. Līdzcilvēka. Jūs varbūt to sauksiet par viņas iedomu draugu, jo to saskatīt pa spēkam nebija nevienam, viņai vien. Varbūt smiesieties par tādu naivu mierinājumu. Cerību. "Tavā vecumā..." viņai reiz tika teikts, bet tālāk viņa nedzirdēja. Neklausījās. Paslēpās savā iedomu pasaulītē, kurā allaž blakus bija kāds, kad to visvairāk vajadzēja. Draugs, Sargeņģelis vai varbūt viņas pašas rēgs. Tas nebija būtiski. Sauciens nepalika bez atbildes. Tas nesāpēja, ļaut plaušām atkal pildīties ar gaisu, kad liekas, ka esi dvēseli izspļāvis pār lūpām, kliedzot aiz bezcerības. Nesaprasts. Pamests dzīves vētrā.

"Kā tas var būt, ka tev visapkārt ir tik daudz cilvēku un tu jūties viena?" viņa sev pastāvīgi jautāja. Un tomēr viņa tā jutās. Kā egle vētrā, kas droši turas zemē, kad visi apkārtējie koki jau sen izgāzti ar visām saknēm. Visstiprākā viņa bija vienatnē.

Kad liekas, ir tik daudz gaisa, bet nav skābekļa. Sadegšana, bezgaiss gaisa pārpilnībā. Es mīlu klusumu, bet ar īstajiem cilvēkiem, kuri neliek ikkatrā klusuma brīdī justies tā, it kā kāds mēģinātu tevi caururbt ar trulu priekšmetu.

Slēpies ēnās, izliecies, bet es jūtu. Tas mani grauž, cenšas nograut robežas, izpostīt miera ilūziju. Ak, aizveri actiņas un dusi, jo tas ir vienīgais atkāpšanās ceļš. Vienīgā iespēja izbēgt no... tevis.

* * *

Izkal važas sev no tērauda tā vietā, lai saplosītu to plastmasas rotaļlietu, kura Tevi tur.

Sapin mirkļus. Zirnekļu tīmekļiem. Esi kā muša tīklā - baudi sava glupuma augļus, ja reiz uzķēries uz zirneklienes izmestā āķa.

Tas taču ir cilvēka dabā kļūdīties. Tāpat kā tas ir cilvēcīgi nevilšus kādu sāpināt negribot. Tikai tādēļ, ka pietrūcis uzmanības, lai laikus pamanītu, kurp ved ceļš, ko kājas tik droši min.

Taču tas ir muļķa dabā atteikties no kļūdām mācīties, par savu vienīgo aizbildinājumu izmantojot bērnības stulbumu neprātu, kad patiesībā laiks pieaugt. Muļķīgi visu mūžu pavadīt uz kāda pleciem tikai tāpēc, ka tur ir "labāka redzamība", tā vietā, lai uz savām kājām lauztos cauri pūlim. Muļķīgi neļaut sev pieaugt.

Pagaidām izvērtusies pārāk veiksmīga, lai atļautos to tā dēvēt. Jūtos gan sasodīti nogurusi no vakardienas vakara un tomēr saņemšos vēl vienam.

Galvenais ir saglabāt emocionālo distanci, kaut gan tas nemaz grūti nenākas, jo jau tāpat jūtu, ka neesam uz viena viļņa, un tas ir sasodīti pozitīvi šajā situācijā. Vēl jau tikai vienu vakaru un nakti jāuztur morālais vairogs, cerams, tas sīcis būs viņu labi nokausējis un atplīsīs tikpat ātri kā vakar. Jā.

* * *

Aizplūst straume, paliek vien tuksnesis... sauss un pamests. Rudens lietavas aizskalo izžuvušo ceļu putekļus, samīca smiltis dubļos, bet viss atkal ir dzīvs, kaut netīrs un lipīgs. Tāpēc es mīlu rudeni apvienojumā ar jaunu sākumu. Emocionāla atdzimšana.

"Music is all around us. You just have to listen."
/August Rush/

Tavi klusie soļi kā rēgi pamestas mājas bēniņos, kā čuksti mūsu atmiņās par laiku, kas pagājis, notīm, kas izspēlētas. Vientuļš puteklītis aizslīd pār ģitāras stīgām, kad pēc tik ilga laika mani pirksti pirmo reizi to atkal skar. Vai dzirdēsi tu, ja kliegšu? Varbūt viena nopūta būs skaļāka par gadiem krātu izmisumu telpā. Varbūt viena nots, vientuļš akords, klusumā ielauzusies skaņa spēs atmodināt?

Maigs kā vismīkstākās dūnas ir mūzikas pieskāriens. Vai dzirdi tu, kā sirds mana dzied? Siltums mājo ik skaņā man apkārt, bet nejūt dvēsele to, kad bez sava rada tā klīst, tumsā un aukstumā. Vai dzirdēsi tu, ja saukšu? Ja pretī debesīm kā kliedzošas kaijas virs jūras aiztrauksies tavs vārds?

Nāc, pastiep rokas man pretī un ļauj, lai pasaule smaida. Mēs nozagsim mirkļus, stundas un dienas, stumdot mākoņus padebešos. Bet nekad neviens nesauks pakaļ, ka tas ir nepareizi, neklausies, viņi nezina šo dziesmu. Jo tikai uz divām stīgām to var spēlēt - tavas sirds un manējās. Es mīlu tevi..

Mīlestība un atziņa ir viens, un ciešanas ir viņu mērs.
Ciešanas un laime ir viens, un skaistums ir viņu mērs.
Skaistums un bezgalība ir viens, un dzīvība ir viņu mērs.
Dzīvība un nāve ir viens, un mūžība ir viņu mērs.
Mūžība un mīlestība ir viens, un Dievība ir viņu mērs.
Es jautāju mūžībai, kas mīlestība ir, un mūžībai nebija vārda, ar ko atbildēt...
[Fricis Bārda]

Izlasot šo atziņu, rodas ļoti daudz domu, grūti pat tās visas pierakstīt.
Es domāju, ka šī "mūžība" varētu būt jebkurš, un viņam nebūtu vārda, ar ko aprakstīt mīlestību, jo tas ir kaut kas tāds, ko nevar iemācīt, aprakstīt, paskaidrot. Mīlēt spēj visi, pat tie, kuru dvēselēs kāds ielējis indi, tikai ne katrs spēj būt tik drosmīgs, lai kādu mīlētu.
Mīlestība un atziņa bieži seko cita citai, jo šīs sajūtas, kuras mēs saucam par mīlestību, ir viena no tām lietām, kas iedvesmo. Mīlestība pamudina radīt, izpausties. Neviena cita sajūta savā spēkā nespēj tai līdzināties. To var mērīt ciešanās, jo ciešanas iet roku rokā ar laimi, kas ir vēl viena lieta, ko mēs nekad nespēsim pienācīgi izskaidrot.
Laime nav tikai skaistums, jo aiz skaistuma mēdz slēpties dažādas lietas, tas ir bezgalīgs un mainīgs. Ne visas lietas, kas reiz likušās skaistas, tādas mūsu acīs paliek mūžīgi, tās mainās, bet tikai tikmēr, kamēr atrodi to vienu lietu, cilvēku, kurš ir pats skaistākais vienmēr.
Kad tu atrodi to vienu, kuru iemīli vairāk par visu, nav vairs tādu divu dažādu personu un pasaules ap viņiem. Šie cilvēki izmaina viens otru. Laika gaitā viņi kļūst nešķirami kā viens vesels, un šis veselums veido savu pasauli. Varbūt viņi ir visa pasaule viens otram, bet varbūt tā ir pavisam jauna. Tas nav tik svarīgi, nozīme ir tam, ka viss mainās, un cilvēki tam līdzi.
Mīlestība ir veidotāja. Tā tas ir bijis jau no pirmsākumiem, jo mīlestība rada dzīvību, un tā nekur nezūd. Tā vada šo dzīvību cauri dzīvei, līdz tā satiekas ar nāvi. Tajā brīdī mīlestība pārvēršas par mūžību.
Sākumā es teicu, ka "mūžība" varētu būt jebkurš no mums. Ar to es domāju, ka jebkurš mēs esam arī labākā atbilde uz to, kas ir mīlestība, jo katrs cilvēks ir mīlestības auglis. Pat tad, kad šis auglis ir nogatavojies un nokrīt no koka, pat tad, ja to neviens nepaceļ, tas turpina dzīvot. Mīlestība dzīvo to sirdīs, kas to reiz dāvājuši šai dzīvībai, mīlestība dzīvo atmiņās. No šī augļa veidojas jauns koks vai arī tas saplūst ar augsni, bet tas dzīvo mūžīgi.