listen

Mīlestība un atziņa ir viens, un ciešanas ir viņu mērs.
Ciešanas un laime ir viens, un skaistums ir viņu mērs.
Skaistums un bezgalība ir viens, un dzīvība ir viņu mērs.
Dzīvība un nāve ir viens, un mūžība ir viņu mērs.
Mūžība un mīlestība ir viens, un Dievība ir viņu mērs.
Es jautāju mūžībai, kas mīlestība ir, un mūžībai nebija vārda, ar ko atbildēt...
[Fricis Bārda]

Izlasot šo atziņu, rodas ļoti daudz domu, grūti pat tās visas pierakstīt.
Es domāju, ka šī "mūžība" varētu būt jebkurš, un viņam nebūtu vārda, ar ko aprakstīt mīlestību, jo tas ir kaut kas tāds, ko nevar iemācīt, aprakstīt, paskaidrot. Mīlēt spēj visi, pat tie, kuru dvēselēs kāds ielējis indi, tikai ne katrs spēj būt tik drosmīgs, lai kādu mīlētu.
Mīlestība un atziņa bieži seko cita citai, jo šīs sajūtas, kuras mēs saucam par mīlestību, ir viena no tām lietām, kas iedvesmo. Mīlestība pamudina radīt, izpausties. Neviena cita sajūta savā spēkā nespēj tai līdzināties. To var mērīt ciešanās, jo ciešanas iet roku rokā ar laimi, kas ir vēl viena lieta, ko mēs nekad nespēsim pienācīgi izskaidrot.
Laime nav tikai skaistums, jo aiz skaistuma mēdz slēpties dažādas lietas, tas ir bezgalīgs un mainīgs. Ne visas lietas, kas reiz likušās skaistas, tādas mūsu acīs paliek mūžīgi, tās mainās, bet tikai tikmēr, kamēr atrodi to vienu lietu, cilvēku, kurš ir pats skaistākais vienmēr.
Kad tu atrodi to vienu, kuru iemīli vairāk par visu, nav vairs tādu divu dažādu personu un pasaules ap viņiem. Šie cilvēki izmaina viens otru. Laika gaitā viņi kļūst nešķirami kā viens vesels, un šis veselums veido savu pasauli. Varbūt viņi ir visa pasaule viens otram, bet varbūt tā ir pavisam jauna. Tas nav tik svarīgi, nozīme ir tam, ka viss mainās, un cilvēki tam līdzi.
Mīlestība ir veidotāja. Tā tas ir bijis jau no pirmsākumiem, jo mīlestība rada dzīvību, un tā nekur nezūd. Tā vada šo dzīvību cauri dzīvei, līdz tā satiekas ar nāvi. Tajā brīdī mīlestība pārvēršas par mūžību.
Sākumā es teicu, ka "mūžība" varētu būt jebkurš no mums. Ar to es domāju, ka jebkurš mēs esam arī labākā atbilde uz to, kas ir mīlestība, jo katrs cilvēks ir mīlestības auglis. Pat tad, kad šis auglis ir nogatavojies un nokrīt no koka, pat tad, ja to neviens nepaceļ, tas turpina dzīvot. Mīlestība dzīvo to sirdīs, kas to reiz dāvājuši šai dzīvībai, mīlestība dzīvo atmiņās. No šī augļa veidojas jauns koks vai arī tas saplūst ar augsni, bet tas dzīvo mūžīgi.