In my field of paper flowers.
"Ļauj man palikt." viņa klusi nočukstēja. Galā bija punkts. Stāsts kā jau stāsts - bez sākuma un bez gala. Jo kuru gan interesēja, kā tas sācies un vai vispār reiz beigsies. Roka pastiepta pretī tukšumam. Reiz tur atradās viņa plecs. Līdzcilvēka. Jūs varbūt to sauksiet par viņas iedomu draugu, jo to saskatīt pa spēkam nebija nevienam, viņai vien. Varbūt smiesieties par tādu naivu mierinājumu. Cerību. "Tavā vecumā..." viņai reiz tika teikts, bet tālāk viņa nedzirdēja. Neklausījās. Paslēpās savā iedomu pasaulītē, kurā allaž blakus bija kāds, kad to visvairāk vajadzēja. Draugs, Sargeņģelis vai varbūt viņas pašas rēgs. Tas nebija būtiski. Sauciens nepalika bez atbildes. Tas nesāpēja, ļaut plaušām atkal pildīties ar gaisu, kad liekas, ka esi dvēseli izspļāvis pār lūpām, kliedzot aiz bezcerības. Nesaprasts. Pamests dzīves vētrā.
"Kā tas var būt, ka tev visapkārt ir tik daudz cilvēku un tu jūties viena?" viņa sev pastāvīgi jautāja. Un tomēr viņa tā jutās. Kā egle vētrā, kas droši turas zemē, kad visi apkārtējie koki jau sen izgāzti ar visām saknēm. Visstiprākā viņa bija vienatnē.
Garastāvoklis:: |
depressed |
Mūzika: |
Evanescence "Imaginary" |