...jeb katra diena ir jauns sākums."
/Hassium/
Nāk rudens, nāk pārmaiņas, nāk jauna dzīve, kas sola tik daudz laba, kaut nevaru būt simtprocentīgi droša. Bet es tomēr esmu, jo man joprojām ir cilvēki, kam ticēt un uzticēties. Viņi saglabā pamatu zem kājām un reizē liek celties spārnos, kad kārtējo reizi apjaušu - lai kāda vienpate reizēm esmu, es tomēr mīlu sabiedrību, man dārgs katrs mirklis, kas pavadīts sarunās, katrs elpas vilciens, pirms smiekli izlaužas no krūtīm. Dārga tā sajūta, ka kāds nozadzis daļiņu no sirds un spītīgi atsakās atdot. Un nemaz jau arī nevajag.
- - -
Vakar šķirstīju sen pierakstītas lapas un kārtējo reizi guvu no tā ko jaunu. Atmiņas par to sajūtu, ko tikai tagad spēju tā pa īstam novērtēt, kad atkal jūtos līdzīgi un apjaušu, ka reiz jau esmu to jutusi. Vēlētos no sirds pateikt paldies mīļajai Lauriņai, ka viņa reiz bija tieši tad, kad man to visvairāk vajadzēja. Sirds iesāpas, lasot, kādas muļķības var sarakstīt bērnišķīgās dusmās un mazliet sāp arī par to, ka tas prasījis tik daudz laika - saprast līdz galam tik daudz ko. Varbūt viss varēja būt citādi, bet galvenais jau ir tas, ka mums ir labi tur, kur tagad stāvam. Kaut gribētos vēl reizīti apskaut Tevi tā cieši un iečukstēt austiņā "Paldies". Mīļa man biji, savā ziņā vēl esi un vienmēr būsi. Paldies!