Garastāvoklis:

sad

Neglaabjami tuvojas Ziemassveetki, bet man pirmo reizi ir taa, ka nemaz tos negribas, jo zinu, ka shie sveetki vairs nekad nebuus taadi kaa agraak. Arii pirms tam tie nebija nekaadi lieliskie, tachu tad mees visi veel bijaam kopaa, bet tagad... Ir sajuuta ka shie divi cilveeki, pashi to neapzinoties, rauj tevi uz puseem - pilniigi preteejaam un kontrastu pilnaam, bet es nevaru un nespeeju izveeleeties. Shaadu izveeli prasiit ir par daudz, tas ir tas pats, kas sirdi paarskaldiit uz puseem - ne viena no shiim daljaam vairs nevar buut laimiiga.

Gribeetos kaut uz mirkli apstaadinaat laiku, lai rastu speeku, mazliet miera, jo visa ir par daudz. Paarsteidzoshs vien ir kljuvis tas fakts, ka es neraudu, gandriiz nemaz, jo pati sev soliiju, ka nav veerts, taa es tikai daru paari pati sev, bet sevi ir jaamiil. Neviens jau nemaaca kaa sevi miileet, parasti muus maaca, ka miileet citus, bet tas nav iespeejams, ja nemiilam pashi sevi.
Esmu kaarteejo reizi novirziijusies no teemas....

Negribu Ziemassveetkus, vismaz ne shaadus!