Vienā Trollīša Mumina grāmatā bija tāds stāsts par neredzamo bērnu, kurš kļuva neredzams, jo viņam bija indīga tante. Viņas indīgums tika raksturots šādi - kad meitene palīdēja un nokrita uz tikko salasītām sēnēm, tante teica, ka būtu vēlams nedejot pa ēdamlietām (brīvs pārstāsts). Es izlasīju pieaugušā vecumā un domāju, ok, ar mani ģimenes sievietes šādi runā visu dzīvi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Njā, this.

(Reply to this) (Parent)

pasīvā agresija vai emocionālā vardarbība. briesmīgi. un yādi teksti tak iesēžas uz dzīvi. tur par rudzīši neglābs:))

(Reply to this) (Parent)

burvīgs piemērs, bet indīgums ģimenē ir labi atpazīstama lieta, mani vairāk ieinteresēja, kā tieši liljas apmeklētajā pasākumā tas izpaudās, proti, pieaugušu, svešu cilvēku starpā

(Reply to this) (Parent) (Thread)

izpaudās nevis tieši kā ģimenes indīgums, bet negativitāte, skaudīgi komenti, varas attiecības... sarunas pie galdiņiem. "es ieeju zālē un redzu, ka šeit īsti nav neviena jaudīgāka par mani". nu tādi raganu prikoli. leģitimizēta skaudība. man bija vnk mazliet neomulīgi, jo tur arī visas tās enerģiju lietas, atvērtie, ievainojamie stāvokļi... nav tas gaišākais lauks, kurā uzturēties

(Reply to this) (Parent)