Kas uzkrita man uz galvas?
Dievs, vai tās ir tavas asaras?
Varbūt tas ir kāds nevainīgs joks

Gribējās te kaut ko ierakstīt. Iz pagājības.Neviļus kāda dziesma uzvedināja mani uz atmiņām par jaunības gadiem. Pārskatot tā laika savus foto attēlus ,atceroties notikumus un ar tiem saistošās emociju druskas, atminējos, ka reiz viena meitene man rakstīja: Arī tavus spārnus kāds aplauzīs. Lido ,kamēr vari.
Jā, aplauza, lai gan toreiz likās,ka kur nu man. Man jau ne, es taču esmu situācijas noteicēja.Es varu spēlēties, pīt intrigas un jāt ar Trojas zirgu un būt neuzvarama.
Gadu neatguvos, līdz izauga jauni spārni.Kritušu enģeļu rokas mani glāstīja, dēmoni plosīja,bet arī tam es tiku cauri.
Bet tikai tagad redzu un saprotu,ka spārni bija jālauž, bez tā es nebūtu sapratusi,kam patiesībā ir vērtība.